Chardonnay ir viens no nedaudzajiem, ja ne vienīgais baltvīns, kas tiek izturēts ozolkoka mucās. Viena no spilgtākajām baltvīna iezīmēm ir tā svaigums, citrusaugļu garša, svaigā palete, kas ļauj sajust vasaru, brīvību… Iesprostojot baltvīnu ozolkokā, tam tiek apgriezti spārni. atņemts svaigums un apslāpēta citrusu garša. Tomēr ar Chardonnay šajā ziņā ir nedaudz citādāk. Tā kā šī vīnoga nāk no samērā vēsa klimata, tad pārvedot to uz tādām siltām zemēm kā Čīli vai Argentīnu, tās garša stipri mainās. Vīnogulāji tiek pie vairāk saules nekā iepriekš. Tā rezultātā siltajos klimatos iegūtais Chardonnay ir stiprāks – gan alkohola līmenī, gan savās garšas īpašībās. Vīndari meklēja izeju no šīs situācijas un nonāca pie eksperimentiem ar vīna izturēšanu ozolkoka mucās, kā tas ir ierasts ar sarkanvīnu. Šāda izturēšana vīnu padarīja maigāku, parādījās sviesta, karameļu, vaniļas nianses, tomēr koka piegarša bija par stipru. Kā atbildi šim faktam tādas zemes kā Austrālija un Jaunzēlande sāka taisīt Chardonnay, kas nemaz netika izturēti ozolkokā, saglabājot tā svaigumu un vieglumu. Ar laiku gan karstā klimata vīndari iemācījās sabalnsēt koka un vīna daudzumu, izturot to daudz lielākās mucās nekā parasti, tādējādi samazinot koka apjomu uz vīna vienību. Šobrīd pasaulē plašāk tiek taisīts kokā izturēts Chardonnay. Pie mums ir grūti atrast pretējo. Ja uz vīna pudeles redzi uzrakstu Reserva – zini, ka šis vīns ir izturēts koka mucās. Starp citu, Francijā vīna nosaukums tiek veidots nevis no vīnogas, kas tajā izmantota, bet gan no reģiona. Katrā reģionā ir noteikts, ko drīkst un ko nedrīkst audzēt. Francijā taisīts vīns no Chardonnay vīnogām tiek saukts par Chablis par godu reģionam, kurā šī ir dominējošā vīnoga. Viena no ozolā izturēta Chardonnay garšas un aromāta niansēm ir kaķa čuras jeb cat piss. Jā, tieši tā. Tipiska Chardonnay aromātu buķetē būs atrodama daudziem tik nepatīkamā smarža (vai smaka), varu teikt, ka man šī garša iet pie sirds un ir tā neatņemama sastāvdaļa.

Nu re, esmu nonācis līdz galvenajam. Jau labu laiku vēlējos nogaršot, kāds tad ir koku nesajutis Chardonnay, tomēr veikalu plauktos to nebiju manījis. Šodien beidzot ieraudzīju un iegādājos ozolkokā neizturētu Chardonnay no Austrālijas – Mad Fish 2005 Unwooded Chardonnay. Kā jau daudziem jaunās pasaules eksemplāriem, arī šim klasiskais korķis aizstāts ar mazāk romantisko skrūvējamo. Vīna eksperti gan saka, ka tuvākajos gados šie korķi aizskrūvēs prom vecos, jo klasiskā korķa problēma esot tajā, ka ar laiku tas sāk sadalīties un ielaist pudelē par daudz gaisa – vairākus desmitus gadus glabātajiem vīniem kvalitātes saglabāšanas vārdā nāksies tērēt bargu naudu par to transportēšanu uz rūpnīcu (mums tuvākās visticamākais, ka Francijā), kurā tos pārkoķos. Tā kā romantiskie vakari sveču gaismā un paukšķošo vīna pudeli drīz varētu tikt aizstāti ar prastu atskrūvēšanu. Pārāk praktiski, vai ne?

Atbraucis mājās, noliku vīnu uz balkona, lai kārtīgi atdziest – baltvīnam jābūt vēsam, vismaz manam noteikti. Pēc pāris stundām ķēros pie garšosanas. Ielejot glāzē un ievelkot nāsīs šī vīna pilno buķeti sajutu, ka šis tiešām nav tipisks Chardonnay. Aromāts svaigāks, nedaudz koncentrētāks par ierasto. Krāsa arī nedaudz gaišāka un caurspīdīgāka, pretstatā klasiskā Chardonnay iedzeltanajai. Tomēr pagaršojot iznāca neliela vilšanās. Garša asāka par ierasto, mute arī savilkās un no Chardonnay garšas ne miņas. Biju gaidījis kaut ko citu. Šī garša atgādināja bālu versiju no maniem iemīļotajiem Jaunzēlandes vai Čīles Sauvignon Blanc (tie ir vienkārši augļu spridzekļi, it īpaši Jaunzēlandē taisītie!). Sapārojot šo vīnu ar sieru, garšas izlīdzinājās un kopējā buķete uzlabojās, tomēr tāpat šis vīns neattaisnoja uz sevi liktās cerības, turklāt ņemot vērā to, ka tas maksā teju vai 10Ls (RIMI), es domāju, ka tas nav tā vērts. Jau manis pieminētie Sauvignon Blanc, kas pieejami 6-8Ls diapazonā ir daudz spilgtāki svaiguma iemiesojumi nekā šis ozolu neredzējušais Chardonnay. Lai vai kā, es tomēr iesaku tev izmēģināt gan klasisko Chardonnay, gan šādu. Lai atšķirību izjustu spilgtāk, garšo abus vienā reizē. Uzaicini draugus un uztaisi degustāciju – svaigas vēsmas ierastā vakarā garantētas. Lai labi garšo!

• Brut Nature (dažkārt Brut Zero) - cukura daudzums ir mazāks par 3 gramiem uz litru, turklāt šo terminu drīkst izmantot tikai tad, ja pēc otrreizējās fermentācijas (kuras beigās tiek izvāktas nogulsnes), cukurs vairs netiek pievienots;
• Extra Brut – cukura daudzums ir 0-6 grami uz litru;
• Brut – cukura daudzums ir mazāks par 15 gramiem uz litru;
• Extra Seco – cukura daudzums ir 12-20 grami uz litru;
• Seco – cukura daudzum ir 17-35 grami uz litru;
• Semi-seco – cukura daudzums ir 33-50 grami uz litru;
• Dulce – vairāk par 50 grami uz litru.

Es gan īsti neesmu sapratis, kāpēc tie iedalījumi nedaudz pārklājas, tomēr tā ES likumdošanā ir rakstīts – Guide to EU Wine Regulations (pdf).

Starp citu – cilvēkiem ar vājāku iekšējo aparātu lielākās problēmas “rītā pēc” rada tieši saldie vīni. Ja vēlies jauki atzīmēt svētkus un nākamo dienu pavadīt pilnvērtīgi, izvēlies sausāku vīnu.

Kava ir spāņu, it sevišķi kataloniešu lepnums. Tas ir dzirkstošais vīns, kas tiek taisīts Spānijas Ziemeļ-Austrumos Penedés reģionā, kas atrodas ~40km uz DR no Barselonas. Nosaukums esot cēlies no kataloniešu valodas vārda, kas nozīmē pagrabs. Spānijā ir vēl daži nelieli reģioni, kuros drīkst taisīt kavu. Tāpat kā par šampanieti drīkst saukt tikai to dzirkstošo vīnu, kas taisīts šampaņas provincē Francijā, par kavu drīkst saukt tikai noteiktos Spānijas reģionos taisītu dzirkstošo vīnu.

Kavas taisīšanā drīkst izmantot piecas vīnogu šķirnes: macabeo, parellada, xarel.lo, chardonnay un subirat. Vienīgā no minētajām vīnogām, kas tiek izmantota arī šampanieša taisīšanā ir chardonnay. Kava tiek taisīta pēc klasiskās šampaņas metodes, kuras pamatā ir vīna divreizējā fermentēšana (raudzēšana), kur otrā reize notiek pudelē.

Pirmā fermentēšana notiek tieši tāpat kā parastajiem vīniem – vīnogas tiek novāktas, katra šķirne tiek raudzēta savā mucā. Savukārt pēc tam, tās pēc vīndara ieskatiem tiek sajauktas kopā, lai veidotu katrai kavai unikālu garšu, kas to atšķirs no citām. Šāda sajaukšana arī nodrošina to, ka katru gadu noteiktas markas kava garšos tieši tāpat kā citos gados taisīta. Tā kā parasti sajaukšanā tiek izmantotas vairāku gadu ražas, uz kavas (arī šampanieša) netiek rakstīts gads. Tomēr izcilos ražas gados vīndaris var nolemt, ka kava jātaisa tikai no viena gada vīnogām. Tajās reizēs uz pudeles tiek rakstīts virsū gads un tas nozīmē, ka raža ir bijusi augstākās raudzes. Protams, vintage (ar gadskaitli uz pudeles), kavas būs dārgākas par non-vintage. Ļoti bieži vīndaris var nolemt, ka šī gada raža nav tik augstas kvalitātes, tāpēc vintage kava tajā gadā nemaz netiek taisīta. Tas piešķir vēl lielāku vērtību (un, protams, arī cenu) vintage kavām.

Kad vēlamās šķirnes sajauktas, vīns tiek pildīts pudelēs, tam pievieno raugu un cukuru, pudeles tiek aizkorķētas un otrreizējā rūgšana noris vismaz deviņus mēnešus, bet var ilgt pat trīs līdz četrus gadus. Šajā laikā ar pudelēm tiek veikts interesants pasākums, kura laikā katra pudele tiek turēta speciālā statīvā tā, lai tās šaurais (korķa) gals atrastos zemāk par pārējo pudeli. Turklāt regulāri katra pudele tiek nedaudz pagrozīta ap savu asi un pārcelta citā vietā, lai tā atrastos nedaudz stāvāk. Šī procesa rezultātā gan rauga pārpalikumi, gan nogulsnes, kas izveidojušās laika gaitā nonāk līdz pudeles kakliņam, lai tos varētu izvākt no gala produkta. Ja tās tiktu atstātas pudelē, tad pēc atvēršanas nogulsnes izplatītos pa visu pudeli un vīns nebūtu dzidrs. Nogulšņu atdalīšana no pārējā dzēriena parasti notiek ar sasaldēšanas palīdzību, t.i., pudeles kakliņš tiek sasaldēts līdz aptuveni -4C (vīns sasalts pie ~ -5C), ievietojot to nesalstošā šķidrumā. Izvelkot pudeli laukā un atļaujot tai nedaudz sasilt, spiediena rezultātā, “ledus korķis” izsprāgst laukā. Pudele tiek piepildīta ar tieši tādu pašu saturu, lai aizpildītu tikko iegūto vietu un aizkorķēta, tādā veidā vīns tiek atbrīvots no nogulsnēm un ļoti minimāli tiek zaudēts pudelē rūgšanas procesā radušais spiediens. Pēc tam, līdz nonākšanai veikalu plauktos, vīns kādu laiku tiek glabāts pagrabos, tas atkarīgs no vīndara.

Spiediens pudelē parasti ir ~4-5 atmosfēras, tādēļ arī tās ir ar tik biezu stiklu – lai spētu izturēt lielo spiedienu.

Lielos vilcienos tas arī viss. Tā tiek taisīta kava izmantojot klasisko šampanieša metodi. Pasaulē tiek piekoptas vēl divas metodes, kas pēc savas būtības ir vienkāršākas un rada mazāk vērtīgus dzirkstošos vīnus. Vienā gadījumā otrreizējā fermentācija nenotiek vis pudelē, bet gan lielā tankā , kurā papildu spiediens tiek radīts mākslīgi, parasti vīns šajā tankā atrodas ~30dienas, pēc tam tiek pildīts pudelēs un tirgots. Pēc šīs metodes tiek taisīts Rīgas šampanietis. Trešā metode ir vēl prastāka, proti, CO2 tiek pievienots parastu vīnu pildot pudelē un uzreiz to aizkorķējot. Te arī skaidri redzams cik darba un laika prasa uztaisīt kavu vai šampanieti un cik parastu dzirsktošo vīnu.

Divi lielākie kavas ražotāji ir Freixenet un Codorniu. Nezinu par Codorniu produkciju, bet Freixenet mūsu veikalos ir pieejams – to var viegli atpazīt pēc melnās pudeles. Tādēļ, kad nākamreiz iesi uz veikalu pēc šampja, paskaties arī uz kavas pusi. Iesaku pamēģināt!

Starp citu, cik atceros no šogad apmeklētajiem vīna kursiem, tad spāņu cava tiek taisīta ar tādām pašām metodēm kā franču šampanietis (divreizējā fermentācija, kur otrā notiek jau pudelē nevis mucā), tikai netaisnās pasaules dēļ, šis dzirkstošais vīns nekotējas tik labi, kā franču taisītais. Bet šim faktam ir arī pozītīvs aspekts – laba cava maksā stipri lētāk nekā šampanietis, piemēram, nesen dzēru Campo Viejo taisīto, kas maksāja kādus 5-6Ls, ja nemaldos. Salīdzinot ar vienkāršākajiem Moët non-vintage (tādiem, uz kuriem netiek rakstīts ražošanas gads), kuri maksā sākot ar 20Ls, cava ir veiksmīgs pirkums. Un starp citu, tāds Martini taisītais Asti nemaz tuvu nestāv klāt labai cavai, tomēr reklāmas cilvēki dara savu un Latvijā ļaudis vai nu izvēlas Rīgas šampanieti, vai nu uz nopietnākiem svētkiem iepērk Martini Asti. Plašāk par vīniem kādu citu reizi, šajā sakarā man ir ko teikt.

Pagaidām vēl nāksies izlīdzēties ar Diānas spāņu valodas zināšanām un spānu angļu valodas prasmēm, bet ir apņemšanās pamazām ķerties klāt pie spāņu valodas apguves. Šāda doma jau bija kādu laiku, tomēr šajā septembrī veiktais ceļojums uz Meksiku pasaules uztveri apgrieza kājām gaisā. Līdz nākamajam ceļojumam uz otru pasaules malu ir jāiemācās vismaz spāņu valodas pamati.

Ak, jā – ar crema catalana man saistās vislabākās atmiņas, kad pirms diviem gadiem pirmo reizi devāmies ceļojumā uz Spāniju. Toreiz redzējām Gallīciju, ēdām astoņkājus un dzērām Albariño.

Šobrīd nedaudz vairāk uzmanība tiek pievērsta spāņu vīniem, prezīcāk Rioja apgabalā ražotajiem. Spānijā vīnu kvalitāte tiek stingri uzraudzīta un pārbaudīta. Tie tiek iedalīti 3 tipos un 4 kategorijās:

Vīnu tipi:

• Baltvīns
  Rozā
  Sarkanvīns

Vīnu kvalitātes kategorijas:

• Guarantee of Origin, jeb vīni, kuru kvalitāte nav pārbaudīta
  Vino de Crianza, jeb vīns trešajā gadā un vismaz vienu no šiem gadiem tas ir turēts ozolkoka mucā
  Reserva, jeb īpaši izvēlēti vīni, kuri noturēti vismaz 3 gadus un vismaz vienu no šiem gadiem ozolkoka mucā
  Gran Reserva, jeb augstākās kvalitātes spāņu vīni, kuri vismaz 2 gadus noturēti ozolkoka mucā un 3 gadus pudelē

Par Rioja apgabala vīniem labs lasāmmateriāls pieejams Riojawine.com, starp citu, tur atrodama arī plaša pamācība, kā organizēt vīna degustāciju.