..pirmos 25 dzīves gadus mēs pavadām mācoties, tad aptuveni 40 strādājot un pensijai atliek apmēram 15 gadi. Es nolēmu no pēdējiem piecpadsmit gadiem noņemt piecus un izkaisīt tos pa vidu darba gadiem..

Tā TED konferencē stāsta Stefans Sagmeisters, dizaineris no Ņujorkas. Šāds princips pats par sevi mani ļoti saista un vilina. Tāds sava veida gap year, tikai ar nedaudz nopietnāku pieeju. Stefans saka, ka šī gada laikā viņš “reģenerējas” un “uzlādējas” visiem nākamajiem septiņiem gadiem un ka viņa radošajai izaugsmei šāda pauze nāk tikai par labu.

Bet tā vis nav, ka Stefans visu šo gadu nedara itin neko. Pirmajā reizē tā arī bijis, tikai drīz sapratis, ka tā nevar, ka bez noteikta plāna viņš pārāk viegli nododas dažādām sīkām nodarbēm un rezultātā neko neizdara. Tāpēc tika sastādīts nedēļas plāns, kas sastāvēja no lietām, kas Stefanam interesēja. Šis moments man šķiet ir ļoti svarīgs, tas ir tāpat kā dodoties ceļojumā – kaut vai uz dažām nedēļām. Ir jābūt vismaz aptuvenam rīcības plānam, citādi, atbraucot mājās, tā arī nevarēsi saprast, kur biji un ko redzēji, nebūs gandarījuma.

Papildu iedvesmu šādai pieejai guvu, kad Stefans pieminēja citus man jau zināmu cilvēkus, kuri arī ik pa laikam ņem garākus atpūtas periodus, piemēram, pasaules labākā restorāna elBulli šefs. Restorāns gadā strādā 7 mēnešus, atlikušos piecus šefs ar pārējiem pavāriem eksperimentē ēdienu pagatavošanā. “Vakariņas elBulli” jau vairākus gadus ir ierakstītas manā “lietas, kuras jāizdara vismaz reizi mūžā” sarakstā (kaut kas līdzīgs Sigņa 101 lietai, tikai daudz nekonkrētākā veidolā, bez noteikta “derīguma” termiņa). Tas gan nav nemaz tik vienkārši kā izklausās – restorāns vienā sezonā var pabarot ~8000 cilvēkus, bet vidēji gadā saņem 2.2 miljonus pieteikumu!

Iesaku noskatīties Stefana runu un iedvesmoties:

Vērtīga TED prezentācija par mūsdienu sabiedrību un tās uzskatiem. Piemēram, atšķirībā no senākiem laikiem, tiek uzskatīts, ka tu “pats esi savas laimes kalējs”, nevis kāda pārdabiska būtne.  No tā izriet, ka sabiedrībā populāri un pārtikuši cilvēki savu statusu ir nopelnījuši paši ar savu rīcību. Tas pats attiecas arī uz tiem, kas ir trūcīgi. Ja agrāk tādi tika uzskatīti par neveiksminiekiem, tad mūsdienās viņi ir zaudētāji jeb “lūzeri”. Mēs pat nepieļaujam domu, ka viņiem vienkārši neveicas…

Pēc prezentācijas noskatīšanās, staigājot pa Rīgas ielām, pieķēru sevi pie domas, ka es arī tā skatos uz centrāltirgus rajonā sastaptajiem indivīdiem – kā uz zaudētājiem nevis neveiksminiekiem.

Tā nav vienīgā vērtīgā autora atziņa šajā prezentācijā (TED mājaslapā var lejupielādēt augstākas kvalitātes versiju – Alain de Botton: A kinder, gentler philosophy of success):

TED Talks ir patiesi interesantas un iedvesmojošas 10-20min runas, kas liek apsēsties un padomāt. Teju vai katra runa ir tā vērta, lai to noskatītos. Uzstāties tiek aicināti cilvēki, kas ir patiesi aizrāvušies ar to, ko viņi dara un dara to unikālā veidā. TED ir uzstājušies tādi cilvēki kā Al Gore ar savām runām par globālo sasilšanu, J.J. Abrams (viens no LOST autoriem), Bono (U2), Bill Clinton, Stephen Hawking un daudzi citi.

Pēdējā laika interesantākā un pēlēkās vielas kustinošākā runa ir What’s wrong with what we eat. New York Times ēdienu žurnālists Marks Bittmans (Mark Bittman) stāsta, kas ir nepareizi mūsdienu ēšanas paradumos. Ka mēs par daudz ēdam gaļu, par maz augus, par daudz fast food, par maz gatavojam mājās. Un kā tas viss negatīvi ietekmē mūsu planētas ekosistēmu.

Runa ir aizraujoša un jautra. Marks arī apspēlē nesen izskanējušo informāciju par to, ka viens no lielākajiem planētas piesārņotājiem ir govis ar savām “izplūdes gāzēm” un kādēļ tajā ir sava daļa patiesības.

Mark Bittman: What’s wrong with what we eat (mājaslapā var lejupielādēt augstākas kvalitātes versiju)