It kā mācos un fonā klausos Oasis labāko dziesmu izlasi Stop the Clocks, kura iznāk tieši šodien, bet īstenībā ir tieši otrādi. Tā atklāti runājot, es uzaugu ar Oasis, jau no maziem padsmit gadiem ikdienas gaitās devos ar Oasis tekstiem uz mēles, līmēju citātus no viņu dziesmām visur, kur varēju iedomāties, pamatos savā istabā uz sienas un uz skolas kladēm. Lielā mērā par to man laikam jāpateicas savam vecākajam brālim, kurš par mani sešus gadus vecāks būdams, tajā laikā aktīvi klausījās viņus, diezvai es pats, ko tādu būtu uzdrīkstējies darīt, kaut arī man šie ļoti iepatikās, tāpat kā The Beatles, The Doors un cita mūzika, ko mani vienaudži tajā laikā nemaz neklausījās, pat nezināja par tādas eksistenci. Dīvainā kārtā es pat īsti nekad neesmu piedzīvojis tā saucamo bumsiku periodu. Pēdējos gados tomēr ik pa laikam ieslēdzu kaut ko ritmīgāku un mazāk nopietnu, tomēr ne pārāk bieži.

Bet ne par to bija šis stāsts. Bet par to, ka kārtējo reizi nedaudz skumji kļūst par to, ka pie mums tā arī pienācīgi nevar ar interneta starpniecību iegādāties mūziku (ja neskaita latviešu mūziku un nesen iesākto projektu do-re-mi, izskatās jau cerīgi, cerams, ka viņiem ies labi). Protams, šis fakts nav attaisnojums tam, ka mūzika tiek vienkārši lejupielādēta izmantojot kādu no faiu apmaiņas tīkliem, tomēr man nav ne mazākās vēlmes iet iegādāties disku uz veikalu, ja es zinu, ka pirmās divas lietas, ko es ar to izdarīšu būs tā iekopēšana datorā un pēc tam pārnēsājamā audio atskaņotājā, lieki teikt, ka pēc tam šim plastmasas gabalam, ko sauc par kompakt-disku, vairs nebūs īpašas jēgas, tas kaut kur kaktā mētāsies, aizņems vietu un kalpos vienīgi kā putekļu pievilinātājs, bet laukā mest būs žēl.

Kā jau Apple cienītājs, es ļoti priecātos, ja pie mums darbotos iTunes Store. Ik pa laikam par to domājot, esmu visai drošs, ja būtu tāda iespēja, es censtos stāties uz godīga ceļa un pamazām mestu laukā nevajadzīgos audio failus (kurus patiesībā bieži vien mums nemaz nevajag, bet ja jau nāk par brīvu un bez piepūles, tad kāpēc gan neiesūkt nāsīs?) un tos, kurus patiešām vēlētos paturēt – legalizētu. Protams, tā ir filosofēšana pēc principa – ja tantei būtu riteņi, tomēr šobrīd tam ticu – TĀ BŪTU!

Savā ziņā tas varētu būt attāls salīdzinājums digitālajai fotogrāfijai ar analogo. Tajā brīdī, kad mums aparātā ir atmiņas karte, kurā var noglabāt vairākus simtus attēlu, bieži vien pārstājam domāt, bet vienkārši bliežam pa pogām, savukārt, ja esam lauka vidū ar 36 kadru filmiņu, tad gan katrs pogas spiediens ir zelta vērts.

Take the time to make some sense
Of what you want to say

/Oasis, Masterplan/

Pateicoties futbola kartes reklāmai, kuras ietekmē manī radās neremdināma vēlme noskaidrot, kas izpilda šajā reklāmā fonā skanošo dziesmu. Kā izrādījās tā ir Nina Simone, līdz šim manām ausīm pilnīgi neko neizsakošs divu vārdu salikums, tomēr iegūstot savā fonotēkā jau iepriekšminētajā reklāmā izmantoto dziesmu Sinnerman, nolēmu iepazīties plašāk ar šīs dziedātājas repertuāru. Kā noskaidrojās, ka viņa ir 20gs. džeza dīva, ka pilnīgi vai kauns, ka es neko par viņu līdz šim nezināju, tomēr nedaudz savai reabilitācijai varu teikt, ka paklausoties antoloģiju, atklāju, ka dažas dziesmas esmu iepriekš dzirdējis un tās man patikušas, tomēr nebija radījušas nekādu lielāku interesi. Papildus uzmanību piesaistīja arī raksts oktobra Santā.

Interesantu faktu iz vēstures uzzināju Wikipedia.org lapā, proti, to, ka populāro dziesmu House of the Rising Sun patiesībā sākumā iedziedāja tieši Nina Simone, kuru pēc tam ieskaņoja Bob Dylan un tikai tad tā nokļuva The Animals rokās, kuri tad šai dziesmai un līdz ar to arī sev nesa pasaules slavu.

Vienvārdsakot esmu nedaudz paplašinājis savu redzesloku, par ko, vismaz man pašam, ir prieks.

Šis noteikti bija pēdējā laikā pozitīvākais koncerts!

This is amazing snapshot of NYC radio broadcast on the night when John Lennon was killed. I can’t imagine my early teenage years without The Beatles music, I grew up listening to them.

NYC radio dial scan