Bieži tīmeklī lasu garus tekstus – emuārus, ziņas, ceļojumu aprakstus, u.c. Lielais reklāmu apjoms, it īpaši animētu un neregulārs teksta izkārtojums apgrūtina lasīšanu. Lapa ņirb, novērš uzmanību un teksta izlasīšana prasa daudz vairāk laika.

arc90 laboratorija ir radījuši bookmarklet (kā viņi paši saka – tā ir grāmatzīme uz steroīdiem) ar nosaukumu Readability jeb salasāmība. Doma ļoti vienkārša – Readability aizvāc prom no mājaslapas visu lieko (pirmkārt, reklāmas) izņemot raksta tekstu, turklāt palielina to pa visu lapu, padarot lasīšanu ērtu. Uzstādīšana ir sekojoša: sākumā atver Readability mājaslapu un izvēlies kādu gribi redzēt savu tekstu (stils, izmērs, teksta attālums līdz malai) un ievelc Readability grāmatzīmi pārlūka grāmatzīmēs. Nākamreiz, kad sastopies ar grūti lasāmu tekstu kādā mājaslapā, uzspied uz Readability grāmatzīmes un lasi.

Grāmatzīme labi tiek galā ar lielu daļu līdz šim iemēģinātajām lapām, bet ne visām. Dažkārt netiek precīzi atpazīta “īstā” teksta sākumvieta, un, piemēram, raksts tiek parādīts bez pirmās rindkopas. Bet ņemot vērā, ka tā nav ne mājaslapa, ne atsevišķa programma, bet vienkārši Javascript funkcija, tad rezultāts ir pat ļoti labs.

Neliels piemērs uz Dienas mājaslapas:

Readability strādā arī uz iPhone. Tur gan nedaudz grūtāk to iedabūt pie grāmatzīmēm. Uz datora jāuztaisa grāmatzīme, jānokopē tās adrese (Javascript kods) un jāatsūta to sev uz e-pastu. Pēc tam jānokopē kods un jāaievieto Safari grāmatzīmē. Rezultāts:

Readability mājaslapā pieejama arī risinājuma video demonstrācija.

Šovakar atcerējāmies, ka kādu brīdi nav maksāts par elektrību. Nāca patīkama atklāsme, ka no 1. maija līdz 30. jūnijam (t.i. pa diviem mēnešiem) esam “nokurinājuši” 148 kWh, kas naudas izteiksmē ir 10.51 Ls. Jauki. Gaišie vasaras vakari laikam dara savu. Lieki piebilst, ka nekādu īpašo taupības režīmu neesam ieviesuši, ja neskaita to, ka es portatīvo datoru vairs nelādēju mājās (vismaz darbadienu vakaros, kad nākamajā rītā to var izdarīt darbā), bet nedomāju, ka tas kaut ko ievērojami mainītu.

Starp citu, ērtākais veids kā maksāt par elektrību ir izmantojot Latvenergo mājaslapu, nevis dodoties uz tuvāko pasta nodaļu, kā šodien kārtējo reizi novēroju dodoties pēc paciņas.

Piekopjot labākās life hack tradīcijas turpmāk mobilo telefonu un portatīvo datoru centīšos uzlādēt darbā, nevis mājās. Vairāk jau simboliski nekā ekonomiski (nekas daudz nesavācas, ja paskaita aptuveno stundu skaitu, ko mana laptopa 45W elektrības pārveidotājs tiek darbināts ikdienā – vairāk par 4-5kWh mēnesi nav). Tomēr arī tas ir sākums.

Redz, ko izpētījuši ASV Wašingtonas štata Spokane universitātē. Proti to, ka cilvēkam nepieciešamā miega daudzums varētu būt iedzimta vērtība, iespējams pat ierakstīta gēnos. Šis pētījums ir pretrunā ar iepriekš veiktajiem, no kuriem tika secināts, ka miega paradumi parasti ir apstākļu ietekmēti. Pētījumā teikts arī tas, ka mums neesot īpašu cerību šo lielumu dzīves gaitā mainīt. Nedaudz, protams, varot, bet, ja organisms prasa daudz miega, tad neko tur nepadarīsi.

Man šo pētījumu gribētos attiecināt tieši uz sevi. Ja esmu gulējis mazāk par 8-9 stundām, tad gandrīz vai droši varu apgalvot, ka manas darbaspējas būs tuvu nullei. Protams, ir izņēmumu gadījumi, kad nez no kurienes uzrodas enerģijas spainis, tomēr tas nenotiek pārāk bieži. Ikdienā kafiju nedzeru. Nesen nodotā un aizstāvētā akadēmiskā darba rakstīšanas procesā iemēģināju arī kafijas maģisko spēku, tomēr rezultāts bija pat sliktāks nekā bez tās. Pirmajā brīdī šķita, ka esmu možāks, tomēr jau drīz vien bija sajūta, ka esmu vienlaicīgi uz uppers and downers – staigā pārguris, bet aizmigt nevari, acis kvadrātā. No kafijas pagaidām izvairīšos. Tomēr man vienmēr paticis uzgrauzt kafijas pupiņas, dažas. Ja par daudz, tad nav labi. Melnā tēja ir laba lieta, bet tā arī neesmu sapratis, vai tā man dod papildus enerģiju vai vienkārši silta dzēriena efektu.

Vienīgais, ko pēdējo dažu gadu laikā esmu iemācījies ir ritms. Eju gulēt ne vēlāk kā 23oo (brīvdienās dažreiz sanāk izņēmumi) un ceļos ap 7oo (brīvdienās ap 8oo), tādējādi nedaudz uzlabojot možumu. Tomēr tāpat nereti no rīta pamostos tā it kā nemaz nebūtu gulējis. Atceros bērnībā (līdz 5. klasei) vienmēr biju izgulējies, tomēr pēc tam cik vien varu atcerēties, nogurums vienmēr ir bijis. Viskrasāk to izjutu matemātikas stundās, kad apzinājos, ka nevaru vairs tik daudz un ātri izrēķināt galvā. Varbūt tās ir tikai manas ilūzijas?

Runājot par miegu, jāiet gulēt. Arlabunakti.

Raksta iedvesmas avots: Science of Sleep

Esmu nodzīvojis jau teju vai ceturtdaļgadsimtu, tomēr tā arī vēl neesmu sapratis, kāpēc dažas dienas darba ražīgums ir tāds kādu to vēlētos, savukārt citās dienās neko prātīgu nevaru izdarīt. Miegainība jau no paša rīta. Sāc kaut ko darīt, bet pēc 5min aptver, ka pat īsti neesi sapratis ap ko lieta grozās. Dažreiz izskaidrojums ir acīmredzams: iepriekšējā vakara izklaides, vai vēlā gulētiešana, vai tas, ka vakar darbā esi nosēdējis līdz vēlai naktij un, aizejot mājās, pa taisno devies gulēt. Tomēr škiet, ka šodien šim iedalījumam nekas no iepriekš uzskaitītā nav piemērojams, varbūt vienīgi pēdējais.

Lai kā arī būtu, vienmēr ir darbiņi, kuri paredzēti tieši šādām dienām. Ražīgajās dienās tos darīt būtu vienkārši laika un enerģijas nelietderīga izšķiešana, tomēr dienās, kad neko nopietnu nevari saņemties izdarīt, noderīgs kļūst sarakstiņš ar atliktajiem darbiem, kuri tā vai tā reiz būs jāizdara. Dažiem tas būs apstrādāt neatbildētos e-pastus, citiem izrakstīt rēķinus, vēl citiem ieeļļot jau pusgadu čīkstošās durvis.

Uz ko es velku? Ir labi, ja esi ieviesis darāmo darbu sarakstiņu, varbūt pat pielicis tiem klāt prioritāti/sarežģītību – dienās pelēkajās tas var izrādīties noderīgi.

Ideālā gadījumā šādās dienās var patiesi novērtēt rezultāt-orientēto darba vidi, jo vari atļauties paņemt brīvdienu.

Pēdējā laikā esmu kļuvis par tā saucamo productivity junkie jeb cilvēku, kurš par katru cenu cenšas uzlabot savu darba produktivitāti veicot visādas dīvainas aktivitātes, piemēram, veidojot detalizētu darāmo darbu sarakstu un pārspīlēti priecājoties par katru no tā izsvītroto rindiņu. Šī aizraušanās nebūt nav saistīta ar to, ka es vēlētos vairāk paveikt (protams, arī ar to), bet gan ar to, ka es cenšos samazināt strādājot pavadīto laiku, iegūstot garākus rītus/vakarus (pēc vajadzības). Tas nekas, ka bieži vien es šo brīvo laiku vēl nemāku izmantot un pēcāk man ir žēl par tā izniekošanu, tomēr tā arī ir lieta, pie kuras tiek cītīgi strādāts.

Kā vienu no padomdevējiem izmantoju Lifehack.org Productivity sadaļu. Tajā regulāri tiek publicēti ieteikumi, kā optimizēt savu darbu, sakārtot vidi ap sevi un vispār kā kļūt par super-duper džeku, kurš paveic visu ar vienu rokas vēzienu. Jaunākais raksts piesaistīja manu uzmanību. Tajā minēts par t.s. rezultāt-orientēto darba vidi (Results Only Work Environment). Galvenā ideja šim darba stilam ir tāda, ka tāpat kā sportisti, parastie mirstīgie arī labāk strādā “uzrāvienos” – īsos laika sprīžos, kuros paveic lielu apjomu darba, bet pēc tam vairākas stundas “virpina gurķi”, t.i. nedara neko. Rēķinoties ar šādu darba stilu, darba devēji var tam pielāgoties un oficiāli atļaut darbiniekiem izvēlēties darba stundas, kuras viņiem šķiet pieņemamākās, nākt kad vēlas, iet kad ienāk prātā, galvenais, lai darbs ir paveikts noteiktajā termiņā. Izklausās ļoti labi, vai ne? Zinu ne vienu vien IT nozares pārstāvi (un ne tikai), kurš ar lielāko prieku strādātu naktīs, bet pa dienu gulētu, ja vien tas netiktu stingri prasīts. Ir arī tādi, kuriem šī privilēģija ir dota. Šī sistēma izklausās daudzsološa, tomēr jau komentāros tiek minēts viens nopietns mīnus. Strādājot nenoteiktu grafiku, kļūst ļoti grūti gadījumos, kad tavs darbs atkarīgs no kāda cita un viens no jums strādā rītos, bet otrs vakaros. Savukārt, ja tev ir individuāls uzdevums, kuram vienīgais ierobežojums ir tā paveikšanas termiņš, tad šī pieeja varētu būt domāta tieši tev.

Kā strādā Tu? 9/5 darba dienu, vai nosaki savu darba laiku pats?

Iedvesmas avots: Lifehack.org – Results Only Work Environment

Citāts, ar kura patiesumu saskaros ikdienā:

We’ve come to equate having a lot to do with feeling important.

Nezinu vai tas ir mazvērtības komplekss vai kas cits, tomēr cilvēki tik bieži uzņemas darbus, kurus tiem nemaz nevajadzētu darīt, bet tie rada svarīguma ilūziju. Un “čīkstēšana” vakaros, par to cik daudz darba un cik grūti ir patiesībā ir tik patīkama lieta, šķiet, ka dažiem ta sagādā savdabīgu baudu…