Look at me. What do you wanna do? You got a bullshit answer for everybody. But I ask you a very simple question and you can’t give me a straight answer. Because you don’t know.

/Good Will Hunting/

Termiski apstrādātu pārtiku mūsu organisms uztver kā svešķermeni. Mūsu imūnsistēma reaģē uz to kā toksīnu, kas pēc iespējas ātrāk jāizvada no sistēmas. 50% no proteīniem tiek iznīcināti brīdī, kad ēdiens tiek termiski apstrādāts – lai uzņemtu to pašu apjomu, jāēd divreiz vairāk. Tas notiek pat ar minimāli apstrādātu ēdienu. Tā apgalvo filmas Food Matters autori.

Filmā tiek pausts viedoklis, ka mūsdienu medicīna ir tik cieši saistīta ar zāļu ražotājiem, ka viņiem ir izdevīgi, ka cilvēki slimo, iet pie ārstiem un pērk zāles. Runa ir par hroniskajām slimībām, kas prasa ilgstošu zāļu izmantošanu, piemēram, depresija.

Vismaz 51% no mūsu ikdienas uztura vajadzētu būt neapstrādātai pārtikai. Svaigiem dārzeņiem, augļiem, u.c. produktiem. Jo vairāk, jo labāk.

Filmā tiek minēts arī termins Superfood (superēdiens?) – dabīgs produkts, kas ir barojošs, bagāts ar uzturvielām un vitamīniem, bet tai pat laikā satur minimālu daudzumu kaloriju, piemēram, zaļie lapu augi (salāti, spināti, pētersīļi, u.c.), alveja, neapstrādātas kakao pupiņas (šokolāde tiek taisīta termiski apstrādājot kakao un tas nogalina tajā esošos vitamīnus).

Autori piedāvā pilnīgi veģetāru, uz neapstrādātiem organiskiem produktiem balstītu diētu un apgalvo, ka pareizi ēdot cilvēks jūtas labāk, tam ir vairāk enerģijas un nevar “piemesties” tādas kaites kā depresija, sirds slimības vai pat vēzis.

Mājās jau kādu laiku “dodamies” šajā virzienā (vismaz samazinot gaļas patēriņu un to aizvietojot ar citiem produktiem). Grūti teikt par veselības stāvokli (nesūdzējos ne agrāk, ne tagad), bet kopš pusdienās nepielieku kuņģi ar kartupeļiem un gaļu, pašsajūta ir labāka. Galvenais, ka nav tās smaguma sajūtas, kas ir neatņemama latviešu pusdienu sastāvdaļa, vai ne? Protams, vairāk lietot augļus, dārzeņus un citus augu valsts pārstāvjus ir sarežģītāk, nekā uzmest gaļas gabalu uz pannas, kārtīgi apsvilināt un apēst. Bet to visu var kaut nedaudz sabalansēt un paskatīties kā ir. Turklāt, šādā veidā visu laiku nākas iepazīt arvien jaunus augus un to pagatavošanas receptes – tas ir interesanti!

Iesaku noskatīties filmu Food Matters. Piedāvāju aplūkot filmas treileri. Pilnā versija, diemžēl, ir par “maksu”:

Papildu lasāmviela:

• Filmas autora Deivida Volfa (David Wolfe) grāmata Superfoods: The Food and Medicine of the Future
• Kas notiek ar ēdienu, kad tas tiek termiski apstrādāts jeb karsēts – What Your Dietician Probably Doesn’t Know about Cooked Food
• Starp citu, ar šo tēmu ļoti labi saskan Marka Bittmana TED prezentācija par to, kāpēc mūsu ēšanas paradumi ir nepareizi

Rezultātā dokumentētas simtiem kukaiņu sugas, dzīvnieki, tai skaitā jaguārs, kaimans (liels krokodils), anakonda, u.c. Gajanas vidienē ir atrodams Kaieteur ūdenskritums – pasakains dabas veidojums, kas ieskauts meža vidū. Tā vien sagribējās uz turieni aizbraukt.

Starp citu, Brazīlija nesen izveidoja fondu Amazones tropisko lietusmežu aizsardzībai!

Filma ir ne tikai saturiskais, bet arī vizuālais baudījums, jo filmēta ar HD kamerām.

Visvairāk sirdī iegrieza skarbā patiesība, ko izteica salu pastāvīgais iedzīvotājs par to, ja zemes virsū ir kāda vieta, ko var dēvēt par paradīzi un kāds to ir atradis, tad ar to pašu brīdi tā vairs nav paradīze… Agrāk vai vēlāk uz turieni atbrauks arī citi un sāks to apdzīvot, civilizēt, piesārņot un galu galā izpostītu pamest. Šī doma jau radās šoruden, kad staigājām pa Karību jūras piekrasti Jukatānas pussalā, kur no zvejnieka ciema ar pārsimts iedzīvotājiem pirms 30 gadiem, vieta ir pārtapusi par kūrortu ar vairāk kā desmit kilometru garu viesnīcu zonu un teju vai miljons iedzīvotājiem. Tā vieta ir Kankūna, pilsēta, ko apskatījām un uzreiz devāmies prom uz vietām, kur civilizācija vēl nav tik stipri iesakņojusies un atstājusi savas pēdas.

Lai nu kā, filma kā tāda, protams, ka bija laba, parādot tā laika dzīvi visā tās krāšņumā un izraisot šādu sašutumu, jo kā zināms, tad izdevušies mākslas darbi ir tie, par kuriem ir vai nu pozitīvas vai negatīvas atsauksmes, neviens nerunā jau tikai par tiem sliktajiem, tiem, kuri tā arī nespēj uzrunāt skatītāju.

Ar to arī tika noslēgts Baltijas Pērles maratons un šobrīd ir iestājusies dažu dienu pauze līdz Arsenālam.

The Fine Art of Love: Mine Ha-Ha (2005)

Pirmais upuris bija Goal! – filma par to kā meksikāņu nelegālais imigrants ASV pēcpusdienās spēlē pilsētas nomales komandā un vienu dienu viņam tiek piedāvāta iespēja braukt uz Angliju un iemēģināt roku (precīzāk sakot kāju) un censties pārliecināt Newcastle kluba treneri, lai viņu nem komandā. Tālāk gan seko +/- ierasts scenārijs – sākumā iet smagi, izmet no kluba, pēc tam apžēlojas un galu galā izlaiž laukumā izšķirošajā spēlē, kura pateicoties viņam tiek uzvarēta. Bet tā visā visumā laba filma, kaut vai tāpēc, ka tur skan Oasis mūzika.

Tālāk sekoja divi spāņu filmu vakari ar savdabīgām filmām. Pirmā bija Sin noticias de Dios ar Penélope Cruz galvenajā lomā. Filmas būtība bija tajā, ka uz zemi tiek sūtīti divi eņģeļi (viens no zemes, otrs no elles), kuru uzdevums ir glābt boksera dvēseli. Sākumā debesu eņģelis par katru cenu cenšas bokseri noturēt pie dzīvības, bet otrs dara visu, lai šis dotos ringā, jo pastāv ļoti liela iespēja, ka viņš neizturēs cīņu, bet pēc tam tiek slēgts darījums starp velnu un debesu valdnieci, lai bokseri atstātu dzīvu un viņš mirtu dabīgā nāvē, lai dvēsele nonāktu debesīs un atjaunotos līdzsvars starp elles un debesu iemītniekiem. Interesanti bija tas, ka, nonākot ellē, tava dvēsele var tikt iemiesota gan sievietes ķermenī, gan vīrieša, atkarībā no tā, kas tu biji uz zemes un ko tu darīji. Lielākais sods bija kļūt par sievieti, pie tam par sievieti, kura strādā apkalpojošā sfērā, piemēram, par oficianti, jo tad viņām nācās smagi strādāt un vīrieši varēja viņas abižot.

Otrais spāņu vakars tika aizpildīts ar Lucía y el sexo – savdabīga filma, kuras centrālais tēls ir rakstnieks un visi pārējie ir kaut kādā veidā ar viņu saistīti. Filmas laikā īsti nevar saprast, kuri notikumi “patiesībā” šobrīd risinās, bet kuri ir rakstnieka šābrīža veidotā darba varoņu ekranizējums, bet tam nav tik liela nozīme. Stāsts ir samudžināts ar vairākām kulminācijām, dažām visai atklātām (explicit) ainām, bet visā visumā filmai piemīt jau iepriekš ievērotais spāņu filmu šarms. To pat ir grūti izskaidrot, bet tām piemīt tāda interesanta aura, ja to tā var teikt. Vienmēr tajās ir kaisle, mīlas trijstūri (dažreiz pat vairāk kā 3 stūri), traģēdijas, utt. Filmas ar feelingu.

Tad nu turpinot ārzemju kino nedēļu tika noskatīta kārtējā Korejiešu režisora Kim Ki-Duk filma Hwal. Darbība norisinās uz laivas, kuras atrodas jūrā. Uz tās dzīvo vecs vīrs un jauna meitene, kuru viņš vēl gluži mazu ir atradis un paņēmis pie sevis un uzaudzinājis. Vecais vīrs jau sen ir izdomājis, ka meitenes 17 gadu dzimšanas dienā viņi precēsies. Katru vakaru kalendārā tiek ievilkts kārtējais X un nu jau atlikuši vairs pāris mēneši līdz dienai, kura atzīmēta kā “Kāzu diena”. Katru rītu vecais vīrs iekāpj mazākā laivā un dodas uz sauszemi, kuru no laivas redzēt nevar, pie tiek likts noprast, ka tā nav pārāk tālu. Vecais vīrs pelna naudu ar to, ka ļauj pilsētniekiem braukt uz viņa laivu un no tās makšķerēt zivis. Dzīve uz laivas “sašķobās” tajā brīdī, kad uz copi ierodas jaunietis, kuram iepatīkas meitene un viņš ir sašutis par vecā vīra savtīgumu un privātīpašnieciskumu. Tad nu sākas fiziska un morāla cīņa starp visiem trijiem… Kim Ki-Duk filmām piemīt tāda savāda lieta, ka viņš māk pateikt neizmantojot vārdus. Šī filma nav spilgtākais piemērs, bet Bom yeoreum gaeul gyeoul geurigo bom ir gan. Pa visu 100min filmu tiek izrunāti tikai daži vārdi, bet ar to pietiek. Viss tiek izteikts sajūtu, noskaņas līmenī. Vārdi ir lieki. Papildus filmai caurvijas patīkama mūzija, kura rada katrai situācijai noteiktu noskaņu. Vienvārdsakot ir vērts dažkārt paskatīties, kā austrumnieki veido filmas. Krāšņi!

They certainly didn’t have to but they have.

I can live without you, I just don’t want to.