Nesen ziņās dzirdēju, ka Latvijā cilvēkiem samērā lielu procentu no ikmēneša izdevumiem sastāda bezalkoholiskie dzērieni (sula, limonādes, tēja, kafija, ūdens, piens, kefīrs, utt.) un atklāti sakot biju nedaudz pārsteigts. Paskatoties uz saviem tērēšanas paradumiem redzu, ka teju vai vienīgie bezalkoholiskie dzērieni, ko pērkam ir piens un kefīrs. Kafiju laimīgā kārtā nedzeram un tēja pamatos ir pašu lasīta (vai vismaz no mammas pievākti :) – liepziedi, piparmētras. Bet tajā pat laikā ūdeni es patērēju ļoti daudz. Mājās izmantojam ūdens filtru un tā kā man ūdens garšo tāds kāds tas ir bez papildu piemaisījumiem, tad arī pa taisno no filtra dzeru. Dažkārt iemetam kādu laimu (garšīgāk nekā ar citronu) vai jaunākais atklājums ir svaigas (labāk, ja sagrieztas) piparmētru lapas – ļoti garšīgi! Brīvdienās ejot ārā no mājas dažkārt pat mēdzu paķert kādu pudelīti/burciņu līdzi. Un ne jau tikai tādēļ, ka tā ir lētāk, drīzāk tāpēc, ka garšīgāk. Līdz ar to mums bezalkoholisko dzērienu īpatsvars ikmēneša bilancē ir labi ja daži procenti no kopīgajiem izdevumiem. Man gribētos zināt, kā šis īpatsvars var nonākt virs 10 vai 15 procentu robežas.

Vasarā, kad mūsu lauku labumi ir sezonā, labākā vieta, kur tos meklēt pilsētā ir tirgus. Man kaut kā tuvāks ir vidzemes nevis centrālais tirgus, tur, šķiet, “tiešo” pārdevēju ir vairāk nekā centrā. Turklāt ieejot RIMI un paskatoties dārzeņu sadaļā, zūd viss iekāriens kaut ko iegādāties. Dilles no Itālijas, tomāti no Nīderlandes un negaršo ne pēc kā. Zemenes arī ūdeņainas un bezgaršīgas. Savukārt tirdziņā forši. Tā nu šovakar tapa pamatīga aukstā zupa, desertā cukurzirņi un zemenes – tās šogad ēdam kilogramiem, jāēd, kamēr vēl ir.

TED Talks ir patiesi interesantas un iedvesmojošas 10-20min runas, kas liek apsēsties un padomāt. Teju vai katra runa ir tā vērta, lai to noskatītos. Uzstāties tiek aicināti cilvēki, kas ir patiesi aizrāvušies ar to, ko viņi dara un dara to unikālā veidā. TED ir uzstājušies tādi cilvēki kā Al Gore ar savām runām par globālo sasilšanu, J.J. Abrams (viens no LOST autoriem), Bono (U2), Bill Clinton, Stephen Hawking un daudzi citi.

Pēdējā laika interesantākā un pēlēkās vielas kustinošākā runa ir What’s wrong with what we eat. New York Times ēdienu žurnālists Marks Bittmans (Mark Bittman) stāsta, kas ir nepareizi mūsdienu ēšanas paradumos. Ka mēs par daudz ēdam gaļu, par maz augus, par daudz fast food, par maz gatavojam mājās. Un kā tas viss negatīvi ietekmē mūsu planētas ekosistēmu.

Runa ir aizraujoša un jautra. Marks arī apspēlē nesen izskanējušo informāciju par to, ka viens no lielākajiem planētas piesārņotājiem ir govis ar savām “izplūdes gāzēm” un kādēļ tajā ir sava daļa patiesības.

Mark Bittman: What’s wrong with what we eat (mājaslapā var lejupielādēt augstākas kvalitātes versiju)

Kopš sevi atceros, man vienmēr ir patikusi kaltēta rupjmaize, visādos veidos – vienkārši graušanai vai rupjmaizes kārtojumā. Tomēr parasti gribēšana beidzas ar to, ka šobrīd nekur nav pieejama kaltētā veidā, bet gaidīt vairākas dienas līdz izkaltēsies nav iekāriena. Universitātes ēdnīcā regulāri pusdienās pērku rupjmaizes galiņu, jā tieši galiņu, jo tur ir vismaz 2 šķēļu apjoms, tomēr jāmaksā par vienu. Dīvainā kārtā tikai pirms nedēļas man ienāca prātā, ka blakus galdam ziemas periodā man taču ir visīstākā kalte – radiators! Domāts, darīts – nopirku pāris šķēlītes, ieliku radiatoram pa vidu, uzgriezu ūdens plūsmu uz maksimumu un pacietīgi gaidīju. Nākamajā rītā – prieks un laime – maizīte izkaltusi kraukšķīga un garšīga. Amats rokā, devos uz tuvāko pārtikas veikalu, nopirku klaipu sagrieztas rupjmaizes, piestūķēju pilnu radiatoru un jau vairākas priecājos par graužamu rupjmaizi! Garšīgi!

If you ever happen to be in Madrid, you just have to go to Maceiras (Calle de las Huertas, 66, nearest metro station – Antón Martin) – the food is outstanding there. It’s traditional Galician. Of course, if you can visit Galicia, you will find plenty of places where to try Pulpo (octopus) or Croquetas or Navajas (razor shells) and don’t forget Albariño wine. The perfect combination.