Nu jau kādu laiku mājās regulāri taisām pesto mērcīti, ko var pievienot klāt dažādiem ēdieniem kā piedevu vai vienkārši uzsmērēt uz rupjmaizes. Šoreiz taisot nolēmu sabildēt un patrenēties ēdienu fotografēšanā. Ēdienu fotografēšana ir klusās dabas paveids un, kā nesen noskaidroju, pasaulē ir daudz tādu fotogrāfu, kas nodarbojas tikai ar ēdienu fotografēšanu. Uzmeklēju arī mājaslapas, kurās var apskatīt ēdienu fotogrāfijas, piemēram, Still Life With…

Vispār šis fotogrāfijas žanrs mani saista, jo apvieno divas man tuvas lietas – ēdienu gatavošanu un fotogrāfiju. Dažkārt brīvdienās es visu dienu varu nodzīvot pa virtuvi kaut ko taisot (un pēc tam arī apēdot). Kāpēc gan to nevarētu papildināt arī ar fotografēšanu? Vēlams pirms apēšanas :)

Daudz par šo tēmu jau runāts, tomēr arī man ir kas piebilstams šajā sakarā. Pagājušonedēļ, kad medijos skaļi klaigāja gan atbalstītāji, gan pretinieki, es nodomāju, kā mainītos cilvēku domas, ja viņiem tiktu dota iespēja aizbraukt uz kautuvi un paskatīties, kā lopiņu nokauj “pa vecam” un kā drīkstēs kaut tagad. Ne viens vien gan jau gaļu nēestu vismaz kādu laiku, ja ne atteiktos pavisam. Kā jau zināms: neredzu – nedomāju, labāk nezināt kā Tava Ziemassvētku vakara karbonāde līdz galdam ir nonākusi.

Šorīt, pa ceļam uz darbu skatoties konferenci “Food, Ethics and the Environment”, sastapos ar ļoti līdzīgu viedokli. Šoreiz runa ir par rūpnieciski audzētām vistām, kas savas dzīves laikā pat nedabū lāgā ap savu asi apgriezties, tik ēst ģenētiski modificētu soju un uzbaroties nedabiski ātri:

“If most urban meat-eaters were to visit an industrial broiler house, to see how the birds are raised, and could see the birds being ‘harvested’ and then being ‘processed’ in a poultry processing plant, some, perhaps, many of them, would swear off eating chicken and perhaps all meat.”

Peter R. Cheeke, Professor of Animal Science, Oregon State University

Es jau nesaku, ka tagad nu visiem jākļūst par veģetāriešiem, es tāds neesmu, un tuvākajā laikā neplānoju atteikties no gaļas. Tomēr es samazinu gaļas patēriņu ikdienā un cenšos izvēlēties pēc iespējas kvalitatīvāku pārtiku. Runa jau ir ne tikai par ētisku izturēšanos pret dzīvniekiem, bet arī par to, ka tie tiek piebaroti ar nezināmas izcelsmes pārtiku, tai skaitā ģenētiski modificētu soju (mūsu ražotāji to pat nenoliedz, piemērs, Ķekavas putnu fabrika) un mēs pēc tam to visu apēdam, ne velti mūsdienu dzīvnieku “fabrikās” iekļūt nemaz nav tik vienkārši – nekā skaista tur nav. Šodien lielveikalā nopērkamā vistiņa vai karbonāde sen vairs nav tādā kvalitātē kā bērnībā pie vecmāmiņas lauku mājās ēstā.

Padomā, ko Tu šorīt ēdi brokastīs? Pusdienās? Ko taisies ēst vakariņās? Vai Tu pievērs uzmanību tam, ko Tu ēd? Šie ir šķietami ļoti vienkārši jautājumi, bet daudziem no mums uz tiem nav atbildes. Mēs pat īpaši nepiedomājam pie tā, ko ēdam.

Termiski apstrādātu pārtiku mūsu organisms uztver kā svešķermeni. Mūsu imūnsistēma reaģē uz to kā toksīnu, kas pēc iespējas ātrāk jāizvada no sistēmas. 50% no proteīniem tiek iznīcināti brīdī, kad ēdiens tiek termiski apstrādāts – lai uzņemtu to pašu apjomu, jāēd divreiz vairāk. Tas notiek pat ar minimāli apstrādātu ēdienu. Tā apgalvo filmas Food Matters autori.

Filmā tiek pausts viedoklis, ka mūsdienu medicīna ir tik cieši saistīta ar zāļu ražotājiem, ka viņiem ir izdevīgi, ka cilvēki slimo, iet pie ārstiem un pērk zāles. Runa ir par hroniskajām slimībām, kas prasa ilgstošu zāļu izmantošanu, piemēram, depresija.

Vismaz 51% no mūsu ikdienas uztura vajadzētu būt neapstrādātai pārtikai. Svaigiem dārzeņiem, augļiem, u.c. produktiem. Jo vairāk, jo labāk.

Filmā tiek minēts arī termins Superfood (superēdiens?) – dabīgs produkts, kas ir barojošs, bagāts ar uzturvielām un vitamīniem, bet tai pat laikā satur minimālu daudzumu kaloriju, piemēram, zaļie lapu augi (salāti, spināti, pētersīļi, u.c.), alveja, neapstrādātas kakao pupiņas (šokolāde tiek taisīta termiski apstrādājot kakao un tas nogalina tajā esošos vitamīnus).

Autori piedāvā pilnīgi veģetāru, uz neapstrādātiem organiskiem produktiem balstītu diētu un apgalvo, ka pareizi ēdot cilvēks jūtas labāk, tam ir vairāk enerģijas un nevar “piemesties” tādas kaites kā depresija, sirds slimības vai pat vēzis.

Mājās jau kādu laiku “dodamies” šajā virzienā (vismaz samazinot gaļas patēriņu un to aizvietojot ar citiem produktiem). Grūti teikt par veselības stāvokli (nesūdzējos ne agrāk, ne tagad), bet kopš pusdienās nepielieku kuņģi ar kartupeļiem un gaļu, pašsajūta ir labāka. Galvenais, ka nav tās smaguma sajūtas, kas ir neatņemama latviešu pusdienu sastāvdaļa, vai ne? Protams, vairāk lietot augļus, dārzeņus un citus augu valsts pārstāvjus ir sarežģītāk, nekā uzmest gaļas gabalu uz pannas, kārtīgi apsvilināt un apēst. Bet to visu var kaut nedaudz sabalansēt un paskatīties kā ir. Turklāt, šādā veidā visu laiku nākas iepazīt arvien jaunus augus un to pagatavošanas receptes – tas ir interesanti!

Iesaku noskatīties filmu Food Matters. Piedāvāju aplūkot filmas treileri. Pilnā versija, diemžēl, ir par “maksu”:

Papildu lasāmviela:

• Filmas autora Deivida Volfa (David Wolfe) grāmata Superfoods: The Food and Medicine of the Future
• Kas notiek ar ēdienu, kad tas tiek termiski apstrādāts jeb karsēts – What Your Dietician Probably Doesn’t Know about Cooked Food
• Starp citu, ar šo tēmu ļoti labi saskan Marka Bittmana TED prezentācija par to, kāpēc mūsu ēšanas paradumi ir nepareizi

Pat tik ierastu lietu kā ķirbis var pagatavot tā, ka tas tiks izēsts ātrāk nekā pagatavots, lai arī cepšanas laiks nemaz nav tik ilgs.

Virtuvē uz palodzes jau kopš pagājušā rudens stāvēja pāris kilogramus smags ķirbis, kuram ilgu laiku nevarējām atrast praktiskāku pielietojumu kā interjera elements. Ik pa laikam bija doma, ka kaut ko interesantu ar to varētu iesākt, tomēr līdz šim tas nematerializējās.

Talkā nāca draugu dāvinātā Klasiskā mājas virtuve pavārgrāmata, kurā tika meklētas visas receptes, kas jelkādā veidā paredz izmantot ķirbi. Kā jau ierasts, viena konkrēta recepte netika izmantota, bet gan sakombinēta no vairākām, ņemot vērā virtuvē atrodamo ingridientu sarakstu. Rezultātā recepte aptuveni šāda:

• ķirbis
• olīveļļa
• balzamiko
• saulē kaltēti tomāti
• ķiploks
• timiāns
• sāls
• pipari

Ķirbi sagriež gabaliņos. Sasmalcina 1-2 daiviņas ķiploka, sagriež kaltētos tomātus. Atsevišķā traukā sajauc olīveļļu, balzamiko, ķiploku, tomātus, timiānu, sāli, piparus. Ķirbi liek uz cepešpannas (lai mazāka ķēpa, pannā parasti ieklāju folliju). Kirbim pārlej sajaukto mērci. Liek cepeškrāsnī, kas pirms tam uzsildīta līdz 180-200C. Cep ~15-20min līdz ķirbis kļūst zeltaini brūns. Ar dakšiņu var pārbaudīt vai vidū nav ciets.

Ķirbji šobrīd sezonā. Iesaku pamēģināt!

Vai zināt, kurš ir garšīgākais saldējums? Plombīrs, šokolādes, karameļu? Nē. Gardākais ir saldētu augļu “saldējums” (no vārda saldēts nevis salds). Taisīt tādu ļoti elementāri, pietiek pat ar vienu komponenti, bet limita nav. Ņem savu iemīļoto augli, notīri un pēc tam sablenderē (blendera neesamības gadījumā var mēģināt rīvēt). Iegūto masu ielej trauciņā un saldētavā iekšā. Nekādus cukurus vai citas piedevas nevajag. Nākamajā rītā varēsi mieloties ar garšīgu saldējumu. Variācijas iespējas ir neierobežotas.

Viss ir tieši tik vienkārši. Nesaprotu, kādēļ jāņemas ar masas maisīšanu ik pa brītiņam vai kādēļ Jungle Pop ir tik ļoti piegāzts ar cukuru, ka šķebina.

Pirms kāda laika Ansis rakstīja par banānu pankūkām un to, ka tās ir garšīgākās, ko viņš ir radījis. Es jau neesmu nekāds mazais bērns, arī aizsvilos, ka jāpamēģina. Domāts, darīts. Sagādāju visus nepieciešamos ingridientus (izmantoju to pašu recepti) un ķēros klāt. Augu eļļas mums mājās nav, tā tika aizvietota ar olīveļļu, pārējais viss pēc receptes (tā kā mērtrauka mums mājās nav, viss tiek likts uz aci).

Pirmā lieta, kas jau cepot “iekrita acīs” ir tā, ka manis ceptās neizskatījās tik gludas un vienmērīgi brūnas kā Ansim. Tikai pēc brīža sapratu, kas par vainu – pannā nevajag liet eļļu. Ja cepamā panna ir pietiekami laba, tad eļļa cepšanai nav nepieciešama. Tad pankūkas iznāk gludas. Amats rokās. Pēdējās pankūkas jau izāca ne tikai garšīgas, bet arī estētiski baudāmas. Notiesātas tika ļoti ātri un nolēmu, ka šis pasākums noteikti jāatkārto.

Atkārtojums nāca pēc dažām nedēļām, bet ar manāmiem uzlabojumiem ingridientos. Pa šo laiku bija pienācis mūsu pirmais pasūtījums no Dabas dobes (pilns ar garšīgiem ekoproduktiem no Latvijas laukiem!) un līdz ar to arī rupjie rudzu milti. Protams, ka šoreiz parasto miltu vietā tika likti rupjie. Eļļas daudzums no divām ēdamkarotēm tika samazināts uz vienu. Pannā eļļa netika lieta nemaz.

Pirmais novērojums bija tāds, ka rupjie milti pankūku masu nesavelk kopā tik labi kā to dara smalki maltie, līdz ar to cepšanas process ir nedaudz jāpamaina. Ja līdz šim pankūkas varēja cept uz pilnas jaudas (uguns), uzliet mīklu, pagaidīt kādas 30-45 sekundes, apmest riņķī un vēl pēc 30 sekundēm ņemt nost, tad tagad to vairs nevarēja darīt, pankūka neturējās kopā, saira. Risinājums – pacietība, t.i., cept uz mērenas jaudas un ar vāku. Pirmo pusi jācep kādas 3-4 minūtes līdz brīdim, kad ārējā maliņa kļūst nedaudz brūna, tad uzmanīgi var griezt uz otru pusi, pēc tam jācep vēl vismaz pāris minūtes. Pankūkas turas kopā ļoti labi bet ir irdenākas nekā ar smalkajiem miltiem ceptās. Lai turētos kopā vēl labāk, var nedaudz palielināt miltu daudzumu līdz kādiem 150..170g (uz aci).

Lieki piebilst, ka otrās pankūkas ir garšīgākas un, protams, arī veselīgākas, jo kā zināms, tad rupjā maluma milti organismā nepārstrādājas (neuzsūcas) tik veikli kā smalkā maluma un satur labumus, kas maļot izplēn gaisā. Pankūkas var ēst tāpat bez nekā, bet man patīk uzziest plānu kārtiņu medus. Ņemot vērā samērā lēno cepšanas procesu, pankūkas tiek apēstas jau cepšanas laikā.

Tātad, te būs pielāgotā banānu pankūku recepte:

150..170g rupjā maluma miltu

10g cukura

7g cepamā pulvera

1 ola

235ml piena

1 ēdamkarote eļļas

2 banāni

No šī apjoma sanāk aptuveni 20 pankūkas. Vienam par daudz, diviem nedaudz par maz, bet pietiekami. Iesaku pamēģināt!

Šodien kārtējo reizi apmeklēju Vidzemes tirgu un atnācu mājās ar pilnu (auduma) tīkliņu, kurā atradās arī sviesta pupiņas. Nu ziniet – tādas tievas, garas un dzeltenas pākstis. Maksā kādus 40. santīmus par 100 gramiem. Lai nedaudz iekostu nepieciešami kādi 250..300 grami. Pagatavošana ir ļoti vienkārša un rezultāts visnotaļ patīkams. Tātad, apskalojam ūdenī – nevar zināt, kas nogrābstījies. Liekam pa vienai uz dēlīša un nogriežam galiņus – nedaudz, lai nav “asumu” un lai tiktu vaļā no cietajām daļām. Krāmējam to visu katliņā ar aukstu ūdeni (daži saka, ka jāliek jau uzkarsētā), pieberam sāli pēc garšas. No brīža, kad ūdens uzvārījies, turpinām karsēt kādas 10-15, nu tā lai ir mīkstas, bet neirst kopā. Nokāšam atlikušo ūdeni un liekam pupiņas pannā, kurā jau ir izkausēts pikucītis sviesta (tieši sviests nevis eļļa vai margarīns). Apcepinām līdz pupiņas zeltaini brūnas (vidēji 5min), nākamajos ēdienu aprakstos centīšos ievietot rezultāta attēlu. Ēdam ar rokām – tā garšīgāk. Labu apetīti!