Termiski apstrādātu pārtiku mūsu organisms uztver kā svešķermeni. Mūsu imūnsistēma reaģē uz to kā toksīnu, kas pēc iespējas ātrāk jāizvada no sistēmas. 50% no proteīniem tiek iznīcināti brīdī, kad ēdiens tiek termiski apstrādāts – lai uzņemtu to pašu apjomu, jāēd divreiz vairāk. Tas notiek pat ar minimāli apstrādātu ēdienu. Tā apgalvo filmas Food Matters autori.

Filmā tiek pausts viedoklis, ka mūsdienu medicīna ir tik cieši saistīta ar zāļu ražotājiem, ka viņiem ir izdevīgi, ka cilvēki slimo, iet pie ārstiem un pērk zāles. Runa ir par hroniskajām slimībām, kas prasa ilgstošu zāļu izmantošanu, piemēram, depresija.

Vismaz 51% no mūsu ikdienas uztura vajadzētu būt neapstrādātai pārtikai. Svaigiem dārzeņiem, augļiem, u.c. produktiem. Jo vairāk, jo labāk.

Filmā tiek minēts arī termins Superfood (superēdiens?) – dabīgs produkts, kas ir barojošs, bagāts ar uzturvielām un vitamīniem, bet tai pat laikā satur minimālu daudzumu kaloriju, piemēram, zaļie lapu augi (salāti, spināti, pētersīļi, u.c.), alveja, neapstrādātas kakao pupiņas (šokolāde tiek taisīta termiski apstrādājot kakao un tas nogalina tajā esošos vitamīnus).

Autori piedāvā pilnīgi veģetāru, uz neapstrādātiem organiskiem produktiem balstītu diētu un apgalvo, ka pareizi ēdot cilvēks jūtas labāk, tam ir vairāk enerģijas un nevar “piemesties” tādas kaites kā depresija, sirds slimības vai pat vēzis.

Mājās jau kādu laiku “dodamies” šajā virzienā (vismaz samazinot gaļas patēriņu un to aizvietojot ar citiem produktiem). Grūti teikt par veselības stāvokli (nesūdzējos ne agrāk, ne tagad), bet kopš pusdienās nepielieku kuņģi ar kartupeļiem un gaļu, pašsajūta ir labāka. Galvenais, ka nav tās smaguma sajūtas, kas ir neatņemama latviešu pusdienu sastāvdaļa, vai ne? Protams, vairāk lietot augļus, dārzeņus un citus augu valsts pārstāvjus ir sarežģītāk, nekā uzmest gaļas gabalu uz pannas, kārtīgi apsvilināt un apēst. Bet to visu var kaut nedaudz sabalansēt un paskatīties kā ir. Turklāt, šādā veidā visu laiku nākas iepazīt arvien jaunus augus un to pagatavošanas receptes – tas ir interesanti!

Iesaku noskatīties filmu Food Matters. Piedāvāju aplūkot filmas treileri. Pilnā versija, diemžēl, ir par “maksu”:

Papildu lasāmviela:

• Filmas autora Deivida Volfa (David Wolfe) grāmata Superfoods: The Food and Medicine of the Future
• Kas notiek ar ēdienu, kad tas tiek termiski apstrādāts jeb karsēts – What Your Dietician Probably Doesn’t Know about Cooked Food
• Starp citu, ar šo tēmu ļoti labi saskan Marka Bittmana TED prezentācija par to, kāpēc mūsu ēšanas paradumi ir nepareizi

The Story of Stuff ir veidota saprotamā valodā un ir viegli uztverama, 20min paies nemanot.

Filmiņu iesaku noskatīties ikvienam (bez “tiem, kuriem…” vai “ja, tu…”), ir vērts atlicināt 20min laika, lai kaut nedaudz mēģinātu labāk izprast šo problēmu un smejies vai ne, bet sākt ar sevi.

TheStoryofStuff.com pieejama flash versija, kas skatāma pārlūkprogrammā. Lejupielāžu sadaļā var atrast gan lejupielādējamu filmiņas versiju, gan dažādus reklāmkarogus (banner, LZA TK), ko var ievietot savā mājaslapā.

CNN visu šo nedēļu ir rubrika Going Green – tajā tiek pausti dažādi viedokļi, kā ikviens no mums var pēc iespējas samazināt apkārtējās vides piesārņošanu ikdienā, piemēram, jau daudz kur aprunāto sabiedriskā transporta izmantošanu personīgā auto vietā vai izvēloties vietējo pārtiku, jo citās valstīs audzēta pārtika, lai nonāktu mūsu veikalu plauktos tiek transportēta ar kuģiem, kravas automašīnām un dažkārt pat lidmašīnām.

Interesants ir stāsts par vienu Vācijas pilsētu, kurā liela daļa enerģijas tiek ražota izmantojot saules baterejas, pat futbola stadiona apgaismojums lielā mērā tiek nodrošināts tieši šādā veidā. Pirms kāda laika biju Edinburgā – tur ar saules baterejām tiek baroti auto stāvvietu biļešu automāti.

CNN mājaslapā šai rubrikai ir izveidota atsevišķa sadaļa, kurā var palasīt un paskatīties interesantas lietas kā citi realizē savas zaļās vīzijas. Pat CNN logo ierasto sarkano krāsu ir nomainījusi zaļa (mājas lapā gan to nevaru atrast, bet televīzijā gan ir).

Visvairāk sirdī iegrieza skarbā patiesība, ko izteica salu pastāvīgais iedzīvotājs par to, ja zemes virsū ir kāda vieta, ko var dēvēt par paradīzi un kāds to ir atradis, tad ar to pašu brīdi tā vairs nav paradīze… Agrāk vai vēlāk uz turieni atbrauks arī citi un sāks to apdzīvot, civilizēt, piesārņot un galu galā izpostītu pamest. Šī doma jau radās šoruden, kad staigājām pa Karību jūras piekrasti Jukatānas pussalā, kur no zvejnieka ciema ar pārsimts iedzīvotājiem pirms 30 gadiem, vieta ir pārtapusi par kūrortu ar vairāk kā desmit kilometru garu viesnīcu zonu un teju vai miljons iedzīvotājiem. Tā vieta ir Kankūna, pilsēta, ko apskatījām un uzreiz devāmies prom uz vietām, kur civilizācija vēl nav tik stipri iesakņojusies un atstājusi savas pēdas.

Interesantākais ir tas, ka ikviens no mums var sekot līdzi gulbju gaitām (diemžēl gan nevaram darīt to “dzīvajā režīmā”) un vērot to atrašanās vietām Latvijas Dabas muzeja mājaslapā – Ziemeļu gulbju satelītizsekošana.