Padomā, ko Tu šorīt ēdi brokastīs? Pusdienās? Ko taisies ēst vakariņās? Vai Tu pievērs uzmanību tam, ko Tu ēd? Šie ir šķietami ļoti vienkārši jautājumi, bet daudziem no mums uz tiem nav atbildes. Mēs pat īpaši nepiedomājam pie tā, ko ēdam.

Termiski apstrādātu pārtiku mūsu organisms uztver kā svešķermeni. Mūsu imūnsistēma reaģē uz to kā toksīnu, kas pēc iespējas ātrāk jāizvada no sistēmas. 50% no proteīniem tiek iznīcināti brīdī, kad ēdiens tiek termiski apstrādāts – lai uzņemtu to pašu apjomu, jāēd divreiz vairāk. Tas notiek pat ar minimāli apstrādātu ēdienu. Tā apgalvo filmas Food Matters autori.

Filmā tiek pausts viedoklis, ka mūsdienu medicīna ir tik cieši saistīta ar zāļu ražotājiem, ka viņiem ir izdevīgi, ka cilvēki slimo, iet pie ārstiem un pērk zāles. Runa ir par hroniskajām slimībām, kas prasa ilgstošu zāļu izmantošanu, piemēram, depresija.

Vismaz 51% no mūsu ikdienas uztura vajadzētu būt neapstrādātai pārtikai. Svaigiem dārzeņiem, augļiem, u.c. produktiem. Jo vairāk, jo labāk.

Filmā tiek minēts arī termins Superfood (superēdiens?) – dabīgs produkts, kas ir barojošs, bagāts ar uzturvielām un vitamīniem, bet tai pat laikā satur minimālu daudzumu kaloriju, piemēram, zaļie lapu augi (salāti, spināti, pētersīļi, u.c.), alveja, neapstrādātas kakao pupiņas (šokolāde tiek taisīta termiski apstrādājot kakao un tas nogalina tajā esošos vitamīnus).

Autori piedāvā pilnīgi veģetāru, uz neapstrādātiem organiskiem produktiem balstītu diētu un apgalvo, ka pareizi ēdot cilvēks jūtas labāk, tam ir vairāk enerģijas un nevar “piemesties” tādas kaites kā depresija, sirds slimības vai pat vēzis.

Mājās jau kādu laiku “dodamies” šajā virzienā (vismaz samazinot gaļas patēriņu un to aizvietojot ar citiem produktiem). Grūti teikt par veselības stāvokli (nesūdzējos ne agrāk, ne tagad), bet kopš pusdienās nepielieku kuņģi ar kartupeļiem un gaļu, pašsajūta ir labāka. Galvenais, ka nav tās smaguma sajūtas, kas ir neatņemama latviešu pusdienu sastāvdaļa, vai ne? Protams, vairāk lietot augļus, dārzeņus un citus augu valsts pārstāvjus ir sarežģītāk, nekā uzmest gaļas gabalu uz pannas, kārtīgi apsvilināt un apēst. Bet to visu var kaut nedaudz sabalansēt un paskatīties kā ir. Turklāt, šādā veidā visu laiku nākas iepazīt arvien jaunus augus un to pagatavošanas receptes – tas ir interesanti!

Iesaku noskatīties filmu Food Matters. Piedāvāju aplūkot filmas treileri. Pilnā versija, diemžēl, ir par “maksu”:

Papildu lasāmviela:

• Filmas autora Deivida Volfa (David Wolfe) grāmata Superfoods: The Food and Medicine of the Future
• Kas notiek ar ēdienu, kad tas tiek termiski apstrādāts jeb karsēts – What Your Dietician Probably Doesn’t Know about Cooked Food
• Starp citu, ar šo tēmu ļoti labi saskan Marka Bittmana TED prezentācija par to, kāpēc mūsu ēšanas paradumi ir nepareizi

The Story of Stuff jeb stāsts par lietām ir neliela 20min filmiņa, kurā uzskatāmi tiek parādīts, kāds ir ierastais ceļš, ko veic teju vai katra lieta, ko varam iegādāties veikalā. Sākot no dabas resursu izmantošanas, turpinot ar ražošanu, transportēšanu, nokļūšanu veikalu plauktos un izmešanu mēslainē. Kāds iespaids uz šo ķēdi ir katram no mums, valdībai, korporācijām un kāpēc, ja turpināsim izsaimniekot dabas resursus tādā pašā veidā, tas ne pie kā laba nenovedīs.

The Story of Stuff ir veidota saprotamā valodā un ir viegli uztverama, 20min paies nemanot.

Filmiņu iesaku noskatīties ikvienam (bez “tiem, kuriem…” vai “ja, tu…”), ir vērts atlicināt 20min laika, lai kaut nedaudz mēģinātu labāk izprast šo problēmu un smejies vai ne, bet sākt ar sevi.

TheStoryofStuff.com pieejama flash versija, kas skatāma pārlūkprogrammā. Lejupielāžu sadaļā var atrast gan lejupielādējamu filmiņas versiju, gan dažādus reklāmkarogus (banner, LZA TK), ko var ievietot savā mājaslapā.

CNN visu šo nedēļu ir rubrika Going Green – tajā tiek pausti dažādi viedokļi, kā ikviens no mums var pēc iespējas samazināt apkārtējās vides piesārņošanu ikdienā, piemēram, jau daudz kur aprunāto sabiedriskā transporta izmantošanu personīgā auto vietā vai izvēloties vietējo pārtiku, jo citās valstīs audzēta pārtika, lai nonāktu mūsu veikalu plauktos tiek transportēta ar kuģiem, kravas automašīnām un dažkārt pat lidmašīnām.

Interesants ir stāsts par vienu Vācijas pilsētu, kurā liela daļa enerģijas tiek ražota izmantojot saules baterejas, pat futbola stadiona apgaismojums lielā mērā tiek nodrošināts tieši šādā veidā. Pirms kāda laika biju Edinburgā – tur ar saules baterejām tiek baroti auto stāvvietu biļešu automāti.

CNN mājaslapā šai rubrikai ir izveidota atsevišķa sadaļa, kurā var palasīt un paskatīties interesantas lietas kā citi realizē savas zaļās vīzijas. Pat CNN logo ierasto sarkano krāsu ir nomainījusi zaļa (mājas lapā gan to nevaru atrast, bet televīzijā gan ir).

Vai kāds man, lūdzu, var pastāstīt par “zemē metējiem”? Viņi, šķiet, ir visur. Nav nozīmes ne vecumam, ne dzimumam, ne tautībai vai kam citam, viņi vienkārši no kaut kurienes uzrodas un met zemē visu, kas pa rokai – cigarešu galus, konfekšu papīrīšus, saulespuķu sēklu mizas, utt. Tipiskākā vieta, kur viņus satikt ir sabiedriskā transporta pieturvietās. Pat neskatoties uz to, ka viņi paši tur regulāri uzturas, tiem nav ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu visu piemētāt, piespļaudīt un visādi citādi piegānīt. Atnāk nākamajā dienā un sajūtas kā mājās? Varbūt tāpēc visu piemēslo? Lai “iezīmētu” teritoriju? Dzīvnieki tā dara, varbūt arī zemē metējus vada senču balss? Riebīgākie eksemplāri ir tie, kas ieraugot tālumā autobusu sāk smēķēt. Velk dūmu neganti, liekas, ka tūlīt paģībs. Pus cigarete ir viena vienīga ogle. Pienāk autobuss, negausīgi tiek ievilkti pēdējie trīs (vismaz) dūmi, cigarete nomesta uz ielas zem autobusa, bet pats iekāpj autobusā, sagaida, kad aizveras durvis un tad gandarīti izpūš dūmus – SUPER! Ir vēl arī tie, kas no braucošas mašīnas met laukā visu, kā no lidmašīnas, kas strauji zaudē augstumu. Tātad, pastāstiet man – ko viņi domā? Kāpēc zemē mešana tiek uzskatīta par ikdienas normu, kādēļ piemēslotas grāvjmalas skaitās normāli? Kur šāda domāšana rodas? Kas to veicina? Trakākais ir tas, ka viņi, šķiet, nemaz nesaprot, ko dara (vai izliekas?). Paskaties uz viņiem ar kritisku aci, bet viņi neizpratnē blenž – ko ta es, es jau neko!

Skatījos BBC veidoto dokumentālo filmu Hawaii – Message in the Waves, kas vēsta par vides pārmaiņām, kas skārušas Havaju salas pateicoties pasaules straujajai industrializācijai. Lielākās problēmas sagādā krastā izskalotie mēsli, galvenokārt plastmasa, ko dzīvnieki neatšķir no barības un norij. Nereti gadās, ka apēstā plastmasa aizsprosto barības vadu vai elpceļus un nosmacē dzīvnieku, mazāk fatāli, bet ne mazāk briesmīgi ir šo vielu nonākšana kuņģī, kur tās aizņem vietu, samazinot barības apjomu, ko dzīvnieciņš spēj uzņemt. Filma arī vēsta par to, kā senie Havaju salu iemītnieki esot regulējuši sev apkārt esošo ekosistēmu un nepieciešamības gadījumos ieviesuši aizliegumus noteiktām darbībām, piemēram, aizsargājot kādu zivju sugu. Turklāt viņi esot cītīgi sekojuši šo ierobežojumu ievērošanai un likuma pārkāpšana dažkārt pat maksājusi dzīvību.

Visvairāk sirdī iegrieza skarbā patiesība, ko izteica salu pastāvīgais iedzīvotājs par to, ja zemes virsū ir kāda vieta, ko var dēvēt par paradīzi un kāds to ir atradis, tad ar to pašu brīdi tā vairs nav paradīze… Agrāk vai vēlāk uz turieni atbrauks arī citi un sāks to apdzīvot, civilizēt, piesārņot un galu galā izpostītu pamest. Šī doma jau radās šoruden, kad staigājām pa Karību jūras piekrasti Jukatānas pussalā, kur no zvejnieka ciema ar pārsimts iedzīvotājiem pirms 30 gadiem, vieta ir pārtapusi par kūrortu ar vairāk kā desmit kilometru garu viesnīcu zonu un teju vai miljons iedzīvotājiem. Tā vieta ir Kankūna, pilsēta, ko apskatījām un uzreiz devāmies prom uz vietām, kur civilizācija vēl nav tik stipri iesakņojusies un atstājusi savas pēdas.

Pēdējais punkts tam, ka tomēr vajag vietu, kur izteikties bija tikko skatīties Vides Fakti, kuros stāstīja par Latvijas Dabas muzeja eksperimentu, kura ietvaros 10 ziemeļu gulbjiem tika uzstādīti GPS raidītāji, lai izsekotu to migrāciju. Diemžēl jau daži no viņiem ir gājuši bojā, tomēr lielākā daļa ir devušies ceļā uz “siltajām zemēm”, viens šobrīd esot Kaļiņingradā, viens Polijā, bet ir arī daži, kuri vēl nav tikuši ārā no Latvijas.

Interesantākais ir tas, ka ikviens no mums var sekot līdzi gulbju gaitām (diemžēl gan nevaram darīt to “dzīvajā režīmā”) un vērot to atrašanās vietām Latvijas Dabas muzeja mājaslapā – Ziemeļu gulbju satelītizsekošana.

..un vējš pūš pilnā sparā – tas ir īstais laiks, kad doties uz jūru. Šodien Rīgas jurmalā ūdens temperatūra +21C, bet gaisa +19..+20C. Vējš tik spēcīgs un viļņi tik augsti kā rudenī. Tuvu krastam jūras gultne tā saskalota, ka grūti pārvietoties, jo vietām tā paceļas uz augšu, bet vietām iegrimst dziļumā. Bet tie viļņi – tādi vareni, vareni. Cilvēku gandrīz vispār nav, tik pa kādam trakajam kitesurfing piekopējam. Vispār sajūtas ir neaprakstāmas, kad tev nāk virsū lielais vilnis un tu saproti, ka nav īpaši daudz, ko tu varētu darīt, lai no tā izvairītos. Baigā lieta, kā sak’