Maija beigās man bija iespēja uz dažām dienām paciemoties Skotijas galvaspilsētā Edinburgā. Līdz šim vienīgā vieta, kuru no Lielbritānijas biju apmeklējis ir Londona. Lūdzu, nejaukt Angliju ar Lielbritāniju – Anglija ir tikai viena daļa no Apvienotās karalistes. Ja skotam pateiksi, ka Edinburga atrodas Anglijā, tad labākajā gadījumā pretī saņemsi aizrādījumu ar labojumu, bet tikpat labi viņš varētu arī apvainoties un ņemt pie sirds. Es to salīdzinātu ar to, ka kāds teiktu, ka Latvija un Lietuva ir viens un tas pats (starp citu, daudzi pasaulē tā arī domā).

Edinburga visai krasi atšķiras no Londonas. Pirmkārt, jau tāpēc, ka pilsēta ir samērā neliela: ~450’000 iedzīvotāju. Otrkārt, tā ir salīdzinoši mierīga un klusa, bet ne pārāk. Tā kā Edinburgā ir vairākas ievērojamas universitātes (prestižākā, šķiet, ir Edinburgas universitāte), tad tiek lēsts, ka mācību gada laikā tajā dzīvo ~100’000 studentu.

Skotijas galvaspilsētā viesojos no otrdienas rīta līdz piektdienas pēcpusdienai un apskatīt pilsētu varēju tikai vakaros, bet tā kā jau bija maija pēdējās dienas, saulesgaisma priecēja samērā ilgi (starp citu, Edinburgas platuma grādi ir teju vai tādi paši kā Rīgai).

Visas dienas izņemot ceturtdienu laiks bija apmācies, miglains un ik pa brīdim līņāja. Šķiet, tā Edinburgā ir parasta parādībā un lietus esamība nemainīja ielās esošo velosipēdistu skaitu – to bija daudz. Gan jauni, gan veci. Gan šortos, gan uzvalkos. Un tā kā pilsēta ir samērā neliela un kompakta, tad no punkta A līdz punktam B ar velosipēdu var nokļūt veikli. Iespējams tādēļ, ka laiks bija tik apmācies, zaļā zāle izskatījās īpaši koša, atļaušos apgalvot, ka tik koši zaļu zāli citur neesmu redzējis. Varbūt regulārais mitrums un nokrišņi nodrošina augsni ar visu nepieciešamo ražīgai augšanai? Bet fakts paliek fakts, Travis dziesmas Side vārdi (lai gan viņi paši šo teicienu neizdomāja) the grass is always greener on the other side ir patiesi.

Pirmajā vakarā nolēmu satikties ar kādu vietējo, lai vairāk uzzinātu par pilsētu un saprastu, ko vēlos un ko nevēlos apskatīt visai saspiestajā grafikā. Jau pirms brauciena ar Couchsurfing starpniecību sazinājos ar puisi vārdā Lucas. Kā pēc tam izrādījās, viņš ir no Francijas un Edinburgā jau vairākus gadus studē un dzīvo kopā ar vairākiem citiem studentiem (gan vietējiem, gan nē). Interesanti ir tas, ka Edinburgā pateicoties laikam, kad tie tika celti, lielākā daļa dzīvokļu esot ļoti lieli, līdz ar to vienā dzīvoklī parasti dzīvo vismaz 5 vai vairāk studenti. Vienā šādā dzīvoklī pabiju – jā, tie patiešām ir lieli. Varētu salīdzināt ar Čaka ielas dzīvokļiem – plašas telpas, augstie griesti, lieli koridori, ļoti liela virtuve, utt. Šajā dzīvoklī dominēja franči, tomēr bija arī vietējie. Kopīgi mēs pavadījām jauku vakaru apmeklējot vietējo kinoteātri un noskatoties īsfilmu rubriku, pastaigājot pa pilsētu, mājās pagatavojot kuskusu ar saldo kartupeli. Atzīšos, līdz šim nebiju ēdis ne kuskusu, ne saldo kartupeli. Abi divi iegaršojās un dažas dienas pēc atgriešanās Rīgā, es mājās pagatavoju ko līdzīgu.

Uzzināju arī dažas skotu īpatnības valodas lietojumā. Piemēram, tualete ir nevis water closet, bet gan (water) loo. Līdzīgi ir ar ezeriem. Skotijā ir gari, šauri ezeri (līdzīgi norvēģu fjordiem), saukti par lohiem (loch), bet var arī sastapt gluži parastus ezerus. Lai vai kā, skots par saviem ezeriem neteiks lake, bet loch. Viens no slavenākajiem ir Loch Ness.

Pēc vakariņām, pāris vīniem un garām sarunām par Skotiju, Franciju, Latviju un ne tikai, nolēmām doties vēl vienā pastaigā pa pilsētu un aiziet uz kādu krogu iebaudīt alu. Bija vēls otrdienas vakars pēc laba brīža meklēšanas mēs atradām tikai vienu krogu, kas vēl bija atvērts, bet arī tajā, pērkot alu, mums piekodināja, ka pēc pusstundas vēršoties ciet. Un tā arī notika, pēc aptuveni 25 minūtēm bārmene visai nepieklājīgi “palūdza” mums pamest šīs telpas. Man tas bija pārsteigums. Rīgā līdz šim ap pusnakti vēl nekad neesmu izlikts no bāra (vienīgi jāatzīst, ka parastā darbadienas vakarā tik vēlu reti kad esmu bijis krogū). Lai vai kā, vakars bija izdevies. Iepazinos ar jaukiem cilvēkiem, uzzināju, ko varētu apskatīties atlikušajos vakaros un pat šo to noskaidroju par Franciju (kurp dosimies augusta beigās) un vietām, kur noteikti jāiegriežas.

Interesantākais vakars bija ceturtdien, kad es krustu šķērsu izstaigāju pilsētas nelielās ielas, uzkāpu vietējā kalnā un apskatīju visu no augšas. Laiks bija brīnišķīgs un pašam nemanot es staigājot pavadīju vairāk par trim stundām. Patika ielu malās novērotie auto stāvvietu apmaksas automāti – to barošanai tika izmantota saules enerģija. Pašā vakarā kopā ar dažiem austrāļiem, kas bija ieradušies uz to pašu semināru kā es, iejutāmies tipisko tūristu ādā un devāmies vakara tūrē, kuru vadīja ļoti atraktīvs gids. Tūre bija pa vietējām šaurajām ieliņām un kapiem. Vairāk vai mazāk tā bija balstīta uz vēsturiskiem notikumiem, kas risinājās 17gs., kad pilsētas teritorija bija samērā neliela (ja nemaldos, tad pilsēta bija pāris kilometrus gara un tikpat plata) un to no visām pusēm ieskāva mūris. Iedzīvotāju skaits šajā nelielajā teritorijā bija ap pus miljonu. Kanalizācijas nebija. Uznāca buboņu mēris. Slimība izplatījās ātri. Izmira teju vai pus pilsēta. Drausmīgākā stāsta daļa ir tāda, ka varas iestādes pavēlēja slimniekus sadzīt mājās un ieslēgt. Pēc tam mājas aizmūrēja. Citus glabāja masu kapos, dažkārt pat dzīvus. Tā arī nesapratu cik no stāstītā bija patiesība, cik pārspīlējumu, lai arī ne pārāk daudz, tomēr šo to par tiem laikiem var noskaidrot.

Dažas dienas (precīzāk, vakari), ko pavadīju iepazīstot Edinburgu bija patiešām interesanti un Skotija ir vieta, kur vērts aizbraukt, vēlams uz ilgāku laiku nekā dažas dienas.

Edinburgas foto pieejami Ekspotīcijas galerijā:

ASV TV šovs The Amazing Race jeb Skrējiens pēc miljona (angliskais nosaukums ir tuvāks patiesajai spēles būtībai) ir interesantākais realitātes šovs, kas līdz šim redzēts. Spēles noteikumi ir vienkārši – sākumā ir 11 vai 12 komandas, katra sastāv no 2 cilvēkiem, kuru starpā pirms tam pastāv kaut kāda veida attiecības. Tipiskākie piemēri – vecāks/bērns, vīrs/sieva, puisis/meitene, draugi, draudzenes, brāļi, māsas, geju pāris, utt. Visai reāls sabiedrības modelis.

Spēle noris posmos. Dalībnieki saņem norādes, kur tiem jānokļūst un nelielu apjomu naudas. Drīkst pārvietoties ar teju vai jebkuru transporta līdzekli. Bieži tiek veikti pārlidojumi, par tiem dalībniekiem nav jāmaksā, bet lidojumu skaits, ko drīkst izvēlēties ir ļoti ierobežots. Tās ir orientēšanās sacensības – tikai pasaules mērogā. Katra posma beigās pēdējā komanda, kas ierodas noteiktajā vietā, tiek izslēgta. Uzvarētāju komanda saņem 1 miljonu ASV dolāru.

Mani šajā spēlē piesaista tieši ceļojumu un piedzīvojumu gars. Vienas sezonas laikā dalībnieki apceļo apkārt pasaulei, apciemojot teju vai visus kontinentus, apmeklē daudzas valstis un iepazīst tajās dzīvojošo cilvēku kultūras. Veiksmīgai spēles gaitai, dalībniekiem ir jāspēj komunicēt ar vietējiem iedzīvotājiem, lai ātrāk paveiktu uzdevumu un nokļūtu līdz posma gala mērķim. Tas bieži vien ir klupšanas akmens, jo pēc pirmās neveiksmes, cenšoties saprasties, tiek atmests ar roku un tālāk dalībnieki paļaujas uz saviem spēkiem. Bet, piemēram, tādā pilsētā, kā Mumbajā (pats pagaidām tur neesmu bijis), šķiet, ir visai nereāli noorientēties, ja nelūdz palīdzību vietējiem. Un cilvēki patiesībā ir ļoti laipni un izpalīdzīgi, to nevajag aizmirst. Atceros no pagājušā gada Mehiko apmeklējuma – mazo ieliņu ir tik daudz, ielu norāžu ļoti maz, pilsēta liela. Bez vietējo palīdzības diez vai iespējams nokļūt no punkta A uz B, ja tas jāpaveic ātri.

Katrā posmā dalībniekiem ir jāveic vairāki uzdevumi, kas parasti sevī iekļauj kādu darbu, ko vietējie cilvēki dara ikdienā – šie uzdevumi spēli padara vēl interesantāku. Piemēram, D-Āfrikas valstī Botsvānā uzdevums bija samalt graudus, ieberot tos akmens traukā un dauzot ar koka mietu, līdz tie ir pietiekami smalki, lai tos varētu izsijāt cau sietu. Tiek iekļauti arī “sabiedriskās apziņas” uzdevumi, piemēram, jāsapērk rotaļlietas, bērnu drēbītes un jāaizved uz bērnu namu. Interesanti bija uzzināt, kā arābu valstīs tuksnesī tiek raktas bedres, lai tur ceptu gaļu, iepakojot un aizberot ar smiltīm. Izrādās līdzīgi darījuši arī mūsu senči, iepakojot gaļu mālā un cepot bedrē uz oglēm.

Lai arī varētu šķist, ka galvenā balva – 1 miljons dolāru ir spēles galvenais ieguvums, nedomāju, ka kāds no dalībniekiem beigās paliek neapmierināts. Pieredze un piedzīvojumu apjoms, kas tiek iegūts ir neaprakstāms – pat vērojot to ierakstā. Patiesībā, lai apceļotu pasauli nav vajadzīgs ne miljons, pat ne simtā daļa…galvenais, kas vajadzīgs ir apņemšanās.

Šodien laikrakstā SestDiena publicēts Diānas raksts par mūsu pagājušā gada septembra ceļojumu uz Meksiku.

Saite uz Diena.lv – Vēstures stunda

Saglabātā versija vecumdienām – Vēstures stunda (pdf)

Bildes jau kādu laiku var aplūkot foto noliktavā

6dien lidojot no Amsterdamas uz Rīgu caur Minheni, Lufthansa reiss veiksmīgi aizkavējās par aptuveni stundu un tā rezultātā vairs nevarēja paspēt uz reisu Minhene – Rīga. Sanāca nedaudz paskraidīt pa lidostu un justies kā futbola bumbai spēlē Lufthansa – AirBaltic, bet rezultāts bija salīdzinoši miermīlīgs: Lufthansa uzsauca viesnīcu ar vakariņām un brokastīm, transportu no lidostas un atpakaļ uz to un, protams, reisu Minhene – Rīga nākamajā dienā. Tā kā viesnīca bija tālu no pilsētas, tad Minheni apskatīt šoreiz neiznāca, bet vakarā pastaigājoties pa mazā miesta ieliņām tika novērots interesants tirdziņa tipa pasākums, kurā varēja iegādāties amatnieku veikumus, ceptu gaļu, sautētus kāpostus vai vienkārši pasildīt rokas pie ugunskura – principā tieši tāpat, kā tas notiek pie mums.

PS. Vakardienas migla bija tik pamatīga, ka nolaižoties Rīgā, skrejceļa lampiņas ieraudzīju tikai pāris sekundes pirms piezemēšanās. Pat lampiņa spārna galā bija nedaudz miglā tīta.

Šī gada neatkarības dienas nedēļas nogale tika pavadīta Barselonā – trīs interesantas dienas ar nebeidzamām pastaigām pa šaurajām pilsētas ielām, Gaudi arhitektūru, saulainu, tomēr vēsu laiku un vakaros kavu ar crema catalana. Piedāvāju nelielu foto ieskatu Barselonā pavadītajās dienās:

[cpg_albumrand:32,3]

Kaut arī Spānijā ir būts jau divas reizes, līdz Barselonai tā arī neesam tikuši, beidzot tas tiks labots un pagarinātajā neatkarības dienas nedēļas nogalē dosimies uz Barselonu – nedaudz vēl pabaudīt siltu laiku, iedzert kādu cava [kava] un uzēst crema catalana.

Starp citu, cik atceros no šogad apmeklētajiem vīna kursiem, tad spāņu cava tiek taisīta ar tādām pašām metodēm kā franču šampanietis (divreizējā fermentācija, kur otrā notiek jau pudelē nevis mucā), tikai netaisnās pasaules dēļ, šis dzirkstošais vīns nekotējas tik labi, kā franču taisītais. Bet šim faktam ir arī pozītīvs aspekts – laba cava maksā stipri lētāk nekā šampanietis, piemēram, nesen dzēru Campo Viejo taisīto, kas maksāja kādus 5-6Ls, ja nemaldos. Salīdzinot ar vienkāršākajiem Moët non-vintage (tādiem, uz kuriem netiek rakstīts ražošanas gads), kuri maksā sākot ar 20Ls, cava ir veiksmīgs pirkums. Un starp citu, tāds Martini taisītais Asti nemaz tuvu nestāv klāt labai cavai, tomēr reklāmas cilvēki dara savu un Latvijā ļaudis vai nu izvēlas Rīgas šampanieti, vai nu uz nopietnākiem svētkiem iepērk Martini Asti. Plašāk par vīniem kādu citu reizi, šajā sakarā man ir ko teikt.

Pagaidām vēl nāksies izlīdzēties ar Diānas spāņu valodas zināšanām un spānu angļu valodas prasmēm, bet ir apņemšanās pamazām ķerties klāt pie spāņu valodas apguves. Šāda doma jau bija kādu laiku, tomēr šajā septembrī veiktais ceļojums uz Meksiku pasaules uztveri apgrieza kājām gaisā. Līdz nākamajam ceļojumam uz otru pasaules malu ir jāiemācās vismaz spāņu valodas pamati.

Ak, jā – ar crema catalana man saistās vislabākās atmiņas, kad pirms diviem gadiem pirmo reizi devāmies ceļojumā uz Spāniju. Toreiz redzējām Gallīciju, ēdām astoņkājus un dzērām Albariño.

Tā kā pats esmu dedzīgs ceļotājs un CouchSurfing.com cienītājs, cenšos arī citiem ceļotājiem palīdzēt ar naktsmājām un informāciju, kā mūsu zemē cilvēki dzīvo un ar ko elpo. Šodien nejauši radās doma, ka es varētu potenciāli ceļotājiem/atpūtniekiem interesējošās vietas atzīmēt uz kartes. Sāku skatīties Google Maps uz izrādās, ka viņiem pie jaunumiem ir iespēja pašam veidot savu karti, t.i. atlikt savus vietu norādījumus un pievienot tiem aprakstus – ideāli, tieši tas, ko man vajadzēja.
Pamazām sāku tur likt iekšā šo to, papildinot ar lietām, ko man jau konkrēti ceļotāji jautāja. Plānoju pamazām šo karti papildināt arī ar ārpus-Rīgas vietām, uz kurām ir vērts aizdoties. Šis būs mans personīgais skatījums un viedoklis par to, kur es ieteiktu cilvēkiem doties, citiem, protams, tas būs citādāks.

Saite: Mana Google Maps karte