Steve P. Jobs ir prezentāciju meistars. Kaut arī neredzot tās klātienē, viņa prezentācijas spēj aizraut pat skeptiķus. John Gruber ir publicējis ieskatu 2007. gada iPhone prezentācijā:

Go back to Jobs’s original iPhone introduction at Macworld Expo 2007. It was a masterful presentation. Carmine Gallo, writing for BusinessWeek, calls it Jobs’s greatest presentation; I agree. Gallo describes the moment it was unveiled:

After laying the groundwork, Jobs builds up to the new device by teasing the audience: “Today, we are introducing three revolutionary products. The first is a wide-screen iPod with touch controls. The second is a revolutionary new mobile phone. And the third is a breakthrough Internet communications device.” Jobs continues to build tension. He repeats the three devices several times then says, “Are you getting it? These are not three separate devices. This is one device … today Apple is going to reinvent the phone!” The crowd goes wild.

This “three revolutionary products” pitch was inordinately effective. For one thing, live, in the hall, Jobs completely fooled the crowd, yours truly included. But then as he repeated the three product ideas over and over, while icons representing the three products rotated behind him on screen, faster and faster, it started dawning on us how we’d been tricked. By the time Jobs came out and said that it was just one device that encompassed all three products, everyone in Moscone West had come to that conclusion on their own — a nifty little way of making the crowd feel clever, as though we’d figured out a riddle.

Avots: Daring Fireball – The Fear

Vakardienas Q&A sesijā Steve Jobs teica šādus vārdus attiecībā par to, kāpēc Apple nepiedāvā “lētā gala” produktus:

“But there’s some stuff in our industry that we wouldn’t be proud to ship. And we just can’t do it. We can’t ship junk,” said Jobs. “There are thresholds we can’t cross because of who we are…We don’t offer stripped-down, lousy products.”

Avots: Macworld.com – Apple Mac Event

New York Magazine publicēts ļoti interesants raksts par IT vēsturē vienu no gaidītākajiem produktiem – iPhone. Tas ir iPod, telefona un interneta pārlūka apvienojums vienā ierīcē, piedevām aprīkotu ar ekrānjūtīgu ekrānu, kurš tiek kontrolēts ar pirkstiem, nevis ar irbuli. iPhone uznāciens paredzēts 2007. gada 29. jūnijā 18oo (ASV, pēc vietējā laika katrā no laika zonām). Raksts pamatos ir veltīts detalizētam vēstures apskatam, kurš papildināts autora viedokli. Tomēr mani šajā rakstā visvairāk piesaistīja tā beigu daļa.
Kā viena no galvenajām problēmām tiek izcelta tā, ka Apple tomēr ir pārāk maza kompānija, lai vienlaicīgi darbotos tik plašā tirgū (iPod, Mac, iPhone, Apple TV). Ne velti Steve Jobs to apzinās un Apple TV sauc tikai par hobiju, nevis par nopietnu darbības virzienu. Kā pierādījums resursu trūkumam ir nākamās Mac OS X versijas atlikšana no vasaras uz rudeni, lai paspētu iekļauties termiņos un izlaist iPhone kā plānots.

Kā jaunums man šajā rakstā parādās arī potenciālā Apple nākotne gadījumā, ja iPhone tomēr neizrādās tāda pati brīnumiekārta, kāda ir iPod. Proti, Apple pēdējo gadu ciešā sadarbība ar Google un tas, ka Google CEO Eric Schmidt ir Apple valdes loceklis, netieši norāda, ka Google nebūtu nekas pretī kādā brīdī nopirkt Apple. Starp citu, šāds iznākums nemaz nešķiet tik nereāls un slikts. Manuprāt, Google ir vienīgā no lielajām kompānijām, kura ļoti nopietni pievērš uzmanību tādām vērtībām kā dizains, intuitīva lietotāja saskarne. Vēl viens pozitīvs aspekts šajā lietā ir tāds, ka Google (un arī Apple) daudzus risinājumus balsta uz atvērtiem standartiem, ļaujot lietotājiem tehnoloģijas izmantot kā viņi to vēlas nevis, kā to ir paredzējuši izstrādātāji liedzot izvēles iespējas. Protams, nav jau arī Google tik balti zvirbuļi, kādus tos mēdz mālēt, tomēr šī kompānija izraisa vairāk pozitīvu emociju nekā negatīvu, ne tā?

Tomēr, ja iPhone ir tāds kādu to reklamē, tad nevienam nenāks pat prātā doma par to, ka Apple varētu pārdot. Pie tam, analizējot Apple un Steve Jobs vēsturi, visas likmes ir par labu Apple un iPhone būs ierīce, kuru vēlēsies ikviens. Citējot raksta autoru (tulkojums): “Pie tam apzinoties, ka sirds dziļumos tu gribi iPhone. Ļoti.” Atliek vien gaidīt 29. jūniju un pirmās atsauksmes. Tiek runāts, ka iPhone Eiropā varētu parādīties šī gada rudenī/ziemā, tomēr ir dzirdētas baumas, ka Apple pagaidām ir problēmas ar tīkla operatora atrašanu.

Iesaku izlasīt visu rakstu: Steve Jobs in a Box

Interesanta divu savstarpēji ļoti saistītu notikumu sakritība ir notikusi šajā nedēļā. Pirms pāris dienām Latvijas Skaņu Ierakstu Producentu, Izdevēju un Izplatītāju Apvienība (LaMPA) publiski uzsāka cīņu ar pirātismu LV zonā, izsūtot iebiedēšanas vēstules interneta servisa piegādātājiem (ISP) un sakot, ka tuvākajā laikā vērs ciet Direct Connect (DC) serverus. Savukārt vakar Apple izlaida iTunes 7.2 ar t.s. “iTunes Plus” atbalstu jeb mūziku, kurā nav pretkopēšanas aizsardzības (Digital Rights Management - DRM). Tas nozīmē, ka, iegadājoties savu iecienīto dziesmu iTunes Store, lietotāji varēs to atskaņot ne tikai izmantojot iTunes vai iPod, bet arī ikviena cita ražotāja atskaņotāju. Pagaidām “iTunes Plus” pieejama tikai EMI ierakstu kompānijas ierakstu kolekcija, tomēr Apple cer tuvākajā laikā pierunāt arī citus mūzikas gigantus iesaistīties un ļaut lietotājiem brīvi rīkoties ar savu mūziku.

Arī Amazon.com sola tuvākajā laikā sākt izplatīt mūziku, kura nebūs aizsargāta ar DRM (Washington Post raksts).

Kāpēc man tas šķiet svarīgi? Tāpēc, ka abi šīsnedēļas notikumi ir mūs pietuvinājuši brīdim, kad brīvi varēsim iegādāties ārzemju izpildītāju mūziku, filmas, mūzikas klipus un tas būs ērtāk nekā lejupielādēt tos peer-to-peer (p2p) tīklos. Jau pirms pāris mēnešiem, kad Apple un EMI paziņoja, ka piedāvās DRM-brīvu mūziku, tika uzdots jautājums, vai tas nozīmē, ka Austrumeiropa arī varētu beidzot pie sevis sagaidīt veikalu, kurš tirgotu DRM-brīvu mūziku. Atbilde skanēja, tas nozīmē, ka DRM-brīva mūzika būs pieejama visiem mazumtirgotājiem visā pasaulē (EMI un Apple preses konference)

Kaut arī pats mēdzu izmantot p2p tīklus, uzskatu, ka legālā satura brīva pieejamība mūsu nadzīgajai tautai vismaz nedaudz liktu aizdomāties. Nav tā mūzika tik dārga, nav! Rēķinot izmaksas nevajag skaitļot savas mūzikas kolekcijas apjomu. Ja par to visu būtu jāmaksā, tad lielākā daļa no tās mūzikas nemaz neatrastos kolekcijā. 50-60 santīmi par dziesmu, 5-6Ls par albūmu, nav tik traki. Turklāt, uzskatu, ka dalīties ar mūziku šaurā cilvēku lokā, piemēram, ģimenē, nav nekāds pirātisms. Ar diskiem taču mēs arī maināmies, un tas ir atļauts. Ar šādu pieeju, tie 50-60 santīmi kļūst vēl pieejamāka cena, ja mūzika tiek iegādāta trijatā vai četratā. Tā kā nevajag čīkstēt.

Greenpeace pārstāvji jau labu brīdi aktīvi izsaka publisku fui Apple par to, ka viņi, salīdzinoši ar citām kompānijām, savā produkcijā ļoti daudz izmanto videi kaitīgas vielas un nepārstrādājamos materiālus. Pirms pāris dienām Steve Jobs savā publiskajā vēstulē “A Greener Apple” pavēstīja par kompānijas tuvākiem un tālejošākiem plāniem, kā tā taisās pamazām atbrīvoties no šīm kaitīgajām vielām savos produktos.

Mani ujautrināja waffle publicētais “tulkojums” no PR-angļu valodas uz angļu valodu, protams, kolorītākais un, savā ziņā, arī trāpītais tieši desmitniekā ir sekojošais “tulkojums”:

In one environmental group’s recent scorecard, Dell, HP and Lenovo all scored higher than Apple because of their plans (or “plans for releasing plans” in the case of HP). In reality, Apple is ahead of all of these companies in eliminating toxic chemicals from its products.

Dear Greenpeace,

Fuck you.

Love,
Steve.

Lai arī cik man imponētu atklātā pirmkoda ideja un programmatūra, tomēr uzskatu, ka mūzikas bibliotēkas pārvaldīšanas ziņā tādiem produktiem kā Amarok, Rhythmbo, Banshee vai nupat izceptajam Songbird (kurš, starp citu, manuprāt, ir ļoti daudzsološs projekts) ir vēl ļoti tāls ceļš ejams līdz iTunes līmenim. Kaut arī neuzskatu, ka man būtu liela mūzikas bibliotēka vai arī es būtu baigais melomāns, tomēr šādas tādas prasības man pret mūzikas pārvaldību ir. Tā kā esmu uz visādiem cipariņiem tendēts cilvēks, tad man ļoti patīk tādas lietas kā dziesmas atskaņošanas reižu skaits, kad tā pēdējo reizi atskaņota, kad tā pievienota, cik reizes esmu pārslēdzis šo dziesmu uz citu (skip count), tāpēc aktīvi izmantoju tā saucamos gudros astkaņojuma sarakstus (smart playlists – LZA TK), kuros ievadot attiecīgos parametrus, tiek atfiltrētas vēlamās kompozīcijas. Piemēram, lai noklausītos visas bibliotēkā esošās dziesmas vismaz vienu reizi, esmu izveidojis atskaņojumu sarakstu, kura prasība ir, lai dziesmas atskaņojumu skaits ir nulle. Man šķiet, ka tas nav īpaši sarežģīti, tomēr ne ar Banshee, ne ar Rhythbox man nesanāca sadraudzēties šajā jautājumā. It kā abiem produktiem ir gudro atskaņojumu saraksta iespēja, tomēr dīvainā kārtā tie nedeva vēlamos rezultātus. Piemēram, Banshee izveidoju sekojošu sarakstu: atskaņojumu skaits 0, atlasīto dziesmu skaits 100 un t.s. dzīvo atjaunināšanu, t.i., pēc tam, kad dziesma nospēlēta un tās atskaņojumu skaits ir lielāks par nulle, šī dziesma no saraksta tiek izņemta un tās vietā nāk cita. Sākumā viss šķiet ļoti labi, tomēr pēc dažām nospēlētām kompozīcijām, dīvainā kārtā dziesmu skaits sarakstā ir krietni lielāks par 100 un ar tendenci pieaugt.
Un tā kā nesen esmu kļuvis par viena no 100 miljonu īpašnieku, tad man patīk, ka trolejbusā atskaņotās dziesmas tiek pieskaitītas pie kopējā saraksta brīdī, kad piespraužu atskaņotāju pie sava datora. Kā sak – seamless integration.

Tas nebūt nenozīmē, ka šeit saku, ka iepriekšminēti atklātā pirmkoda produkti ir nekam nederīgi, piemēram, mīļotajai mājās MS Win ir tik interesants, ka šim ik pa brīdim rodas dažiem jau ierastās svchost.exe 100% CPU noslodzes problēmas un, tici vai nē, bet tā gadās arī piespraužot mazu sarkanas krāsas aparātiņu, kas rezultātā noved līdz tam, ka iTunes nemaz netiek pie teikšanas. Risinājums šai problēmai ir tāds, ka mūzikas pārcelšanai no datora uz pārnēsājamo ierīci tiek izmantots Songbird. Šādā gadījumā gan tiek zaudētas augstāk minētās jaukās atskaņojumu uzskaites lietas, tomēr katrā ziņā tas ir labāk kā klausīties nīgro konduktoru un neapmierināto pasažieru emocionālajās diskusijās par to kur viņiem būtu jāiet un kāpēc.

PS. Man pamazām sāk nobriest pamatots (protams, tikai manuprāt) un pragmatisks spriedums par programmatūras izvēli un tās lietošanu un es tiecos domāt, ka tas ir nopietnākā līmenī nekā pubertātes nomocītu jauniešu Linux vs. Windows kari. Galvenā ideja ir tāda, ka katram uzdevumam jāizvēlas piemērotākais rīks, izvērtējot to objektīvu nevis emocionālu iemeslu vadītam. Tomēr pagaidām šī doma vēl nav kārtīgi nosēdusies, tāpēc par to šobrīd sīkāk nerunāšu.

Nu jau kādu laiku mūsu mazajā latvju zemītē var samērā vienkārši aiziet uz veikalu un iegādāties Apple produktus. Paldies Capital par to, cepuri nost! Tik tālu viss ir saulaini un skaisti, tomēr mani satrauc tas, ka Capital Apple produkciju mēģina tirgot tieši tāpat kā jebkura cita ražotāja, veikalā novietojot Macbook blakus Gaujai un pie katra no tiem pieliekot sausu specifikāciju lapiņu, kurā norādītas procesoru jaudas, operatīvās atmiņas daudzumi, citas tehniskas lietas un cena.

Kārtējo pierādījumu šim faktam ieguvu vakar, kad intereses pēc devos uz Molu, kurā notika Capital sludinātās Apple dienas.

Pirmkārt jau tas, ka tika dalītas neko neizsakošas skrejlapiņas, uz kurām bija tie paši sausie parametri, nerunājot par to, ka iPod sadaļā bija drukas kļūda un sajauktas divas mērvienības, kuras ne-tehnoloģiju zinātājam var sajaukt galvu uz līdzenas vietas. Par mazākā no iPod ietilpību mērvienība tika uzskatīta dziesmu skaits, bet lielākajam tie jau bija gigabaiti, pie tam kā smejies, tad gigabaitu bija mazāk nekā dziesmu.

Otrkārt – čiksītes, kurām svārki bija knapi garāki par apakšbiksēm un viņas dalīja iepriekš minētās skrejlapiņas. Manuprāt, tas jau robežojas ar ņirgāšanos par šo zīmolu kā tādu. Jā, jā, mārketinga grāmatās ir sastopama frāze – sex sells, tomēr nevajadzētu to uztvert tik burtiski. Pie tam, turpat blakus, dažus metrus notāk, tādas pašas čiksītes dalīja gan AirBaltic, gan smaržu skrejlapiņas.

Treškārt – ieejot pašā veikalā, sastopu pārdevēju, kurš visai bāli spēj apstāstīt, kas ta tur īsti no Apple produkcijas viņam ir veikalā un kādas ir šīs nedēļas nogales īpašās cenas. Kā galu galā izrādījās, tad lielākoties atlaides izpaudās kā bonusi kaut ko nopērkot, piemēram, pērkot video iPod, līdzi nāk USB Power Adapter. Mani šajā gājienā interesēja ieraudzīt jauno iPod shuffle un iegādāties iPod radio remote – iekārtu, kura atļauj uz iPod klausīties radio. Shuffle nekur nemanīju un radio nebija uz vietas… Es jau šeit pat nerunāju par to, ka vēljoprojām tiek tirgoti gan vecie iPod Nano, kuru pēcnācēji jau tika klajā laisti 12. septembrī, bet Capital plauktos tie parādījās tikai novembra sākumā (par oktobrī izlaisto iPod nano (PRODUCT) RED, protams, atliek tikai sapņot), nemaz necerot tur ieraudzīt šonedēļ anonsētos Core 2 Duo Macbook modeļus, tos gan jau ātrāk par Ziemassvētkiem pie mums neredzēt.

Ceturtkārt – tā arī nepamanīju reklamētās Apple produktu prezentācijas, ja neskaita galdiņu pretī RIMI ar diviem šķidriem džekiem pie tā, kuri tur vienkārši stāvēja, neradot nekādu sajūtu par to, ka tur vispār kaut kas notiek.

Piektkārt – Capital interneta lapā iPod sadaļā nav pat nevienas bildes, tikai sauss sarakstiņš ar cenām. Tā it kā tirgotu desas vai burkānus. Un tā tālāk, un tā joprojām…

Apple taču nav vienkārši dators vai vienkārši mūzikas atskaņotājs, tā ir filozofija, tas ir dzīves veids. Apple datorus cilvēki nepērk vienkārši tāpat, ieejot veikalā pēc darba pa ceļam uz mājām un pēc 5min izejot ar kasti padusē. Tas ir kas daudz vairāk par datoru, tas ir MAC, tas ir daudz kas vairāk par mūzikas atskaņotāju – tas taču ir iPod!

Nezinot kādas ir Capital un Apple savstarpējās attiecības/līgumi, tomēr spriežot pēc tā, ka Capital ir pat atvēris veikalu, kurā tiek tirgota tikai Apple produkcija, jādomā, ka viņi ir Apple Authorised Reseller. Nelielajā Latvijas reklāmas tirgū izplatīta prakse ir adaptācija – t.i. reklāmu pārtulkošana un pielāgošana lokālā reģiona mentalitātei, vajadzībām. Kāpēc arī Capital nevarētu veikt šādu, salīdzinoši vienkāršāku pasākumu, nevis taisīt savu reklāmas kampaņu, kura atklāti sakot sūkā. Skatoties, kā viņi reklamē un pozicionē citus produktus, tad tā vien šķiet, ka par mārketingu Capital nemaz nedomā un reklāmas taisa tehniskie cilvēki, kuri nenoliedzami ir speciālisti IT jomā, bet viņi ne vella nesajēdz no reklāmas. Varbūt vienkārši jāpieņem darbā mārketinga speciālists?