..jeb Dogbert’s Top Secret Management Handbook ir jautra grāmata par to kā “radoši” vadīt uzņēmumu. Tajā aprakstīts kā pareizi rīkot regulāras un bezjēdzīgas sapulces, pieprasīt no darbiniekiem atskaites, sava dienas grafika plānošanu uzticēt sekretārei un instruēt viņu, lai sūta tevi pēc iespējas tālākos komandējumos vai, piemēram, kā piesavināties savu darbinieku idejas (reizēm var gadīties, ka kāds no viņiem izdomā kaut ko labu, tāpēc nedrīkst palaist garām šādu iespēju):

It’s rare, but sometimes your employees will accidentically come up with a good idea. When that happens, you must first reject the idea and then later claim it as your own. You can reject the idea by using one of these time tested pieces of logic:

• If it’s such a good idea, why everyone else isn’t doing it
• It’s too late, everyone else is already doing it

Then let the good idea age for a while, an hour is good. Call the employee into your office and explain the idea in detail as though your previous conversation had never happened…

Grāmata radās kā turpinājums autora publicētajiem komiksiem par Dilbertu un viņa suni Dogbertu.

Audio formātā grāmata ~80 minūtes gara, kā reiz pāris rītiem pa ceļam uz darbu. Labs garastāvoklis atlikušajai dienai garantēts.

Daudz par šo tēmu jau runāts, tomēr arī man ir kas piebilstams šajā sakarā. Pagājušonedēļ, kad medijos skaļi klaigāja gan atbalstītāji, gan pretinieki, es nodomāju, kā mainītos cilvēku domas, ja viņiem tiktu dota iespēja aizbraukt uz kautuvi un paskatīties, kā lopiņu nokauj “pa vecam” un kā drīkstēs kaut tagad. Ne viens vien gan jau gaļu nēestu vismaz kādu laiku, ja ne atteiktos pavisam. Kā jau zināms: neredzu – nedomāju, labāk nezināt kā Tava Ziemassvētku vakara karbonāde līdz galdam ir nonākusi.

Šorīt, pa ceļam uz darbu skatoties konferenci “Food, Ethics and the Environment”, sastapos ar ļoti līdzīgu viedokli. Šoreiz runa ir par rūpnieciski audzētām vistām, kas savas dzīves laikā pat nedabū lāgā ap savu asi apgriezties, tik ēst ģenētiski modificētu soju un uzbaroties nedabiski ātri:

“If most urban meat-eaters were to visit an industrial broiler house, to see how the birds are raised, and could see the birds being ‘harvested’ and then being ‘processed’ in a poultry processing plant, some, perhaps, many of them, would swear off eating chicken and perhaps all meat.”

Peter R. Cheeke, Professor of Animal Science, Oregon State University

Es jau nesaku, ka tagad nu visiem jākļūst par veģetāriešiem, es tāds neesmu, un tuvākajā laikā neplānoju atteikties no gaļas. Tomēr es samazinu gaļas patēriņu ikdienā un cenšos izvēlēties pēc iespējas kvalitatīvāku pārtiku. Runa jau ir ne tikai par ētisku izturēšanos pret dzīvniekiem, bet arī par to, ka tie tiek piebaroti ar nezināmas izcelsmes pārtiku, tai skaitā ģenētiski modificētu soju (mūsu ražotāji to pat nenoliedz, piemērs, Ķekavas putnu fabrika) un mēs pēc tam to visu apēdam, ne velti mūsdienu dzīvnieku “fabrikās” iekļūt nemaz nav tik vienkārši – nekā skaista tur nav. Šodien lielveikalā nopērkamā vistiņa vai karbonāde sen vairs nav tādā kvalitātē kā bērnībā pie vecmāmiņas lauku mājās ēstā.

Cilvēka acis kopā ar smadzenēm ir viens ģeniāls veidojums. Mēs no trim “pac-man” formas riņķīšiem varam uzzīmēt trijstūri. Tu taču arī to redzi, vai ne? Bet neviens trijstūri tur nav zīmējis. Šo sauc par Kanizsa trijstūri. Tas tiek izmantots fotogrāfijā, skaidrojot kompozīciju un kā cilvēks uztver objektus, kas ietverti kadrā. Mēs ļoti labi mākam “savienot punktus”, lai izveidotu sev pazīstamu figūru un vieglāk varētu uztvert fotogrāfiju. Tuvu vienu otram atrodošus objektus grupējam, lai no tiem izveidotu vienotu un saprotamu formu.

Kopā to visu sauc par Gestalta likumiem, kas cenšas izskaidrot kā mūsu smadzenes uztver dažādas optiskās ilūzijas. Arī M. C. Escher darbi tiek pieskaitīti tai pašai kategorijai.

Šobrīd pamazām lasu interesantu grāmatu par kompozīciju fotogrāfijā: Michael Freeman – The Photographer’s Eye. Saistošā valodā apstāstīti kompozīcijas likumi. Bagātīgais piemēru klāsts grāmatā palīdz labāk salikt pa plauktiņiem gan jau līdz šim esošās, gan jaunās zināšanas.

Padomā, ko Tu šorīt ēdi brokastīs? Pusdienās? Ko taisies ēst vakariņās? Vai Tu pievērs uzmanību tam, ko Tu ēd? Šie ir šķietami ļoti vienkārši jautājumi, bet daudziem no mums uz tiem nav atbildes. Mēs pat īpaši nepiedomājam pie tā, ko ēdam.

Termiski apstrādātu pārtiku mūsu organisms uztver kā svešķermeni. Mūsu imūnsistēma reaģē uz to kā toksīnu, kas pēc iespējas ātrāk jāizvada no sistēmas. 50% no proteīniem tiek iznīcināti brīdī, kad ēdiens tiek termiski apstrādāts – lai uzņemtu to pašu apjomu, jāēd divreiz vairāk. Tas notiek pat ar minimāli apstrādātu ēdienu. Tā apgalvo filmas Food Matters autori.

Filmā tiek pausts viedoklis, ka mūsdienu medicīna ir tik cieši saistīta ar zāļu ražotājiem, ka viņiem ir izdevīgi, ka cilvēki slimo, iet pie ārstiem un pērk zāles. Runa ir par hroniskajām slimībām, kas prasa ilgstošu zāļu izmantošanu, piemēram, depresija.

Vismaz 51% no mūsu ikdienas uztura vajadzētu būt neapstrādātai pārtikai. Svaigiem dārzeņiem, augļiem, u.c. produktiem. Jo vairāk, jo labāk.

Filmā tiek minēts arī termins Superfood (superēdiens?) – dabīgs produkts, kas ir barojošs, bagāts ar uzturvielām un vitamīniem, bet tai pat laikā satur minimālu daudzumu kaloriju, piemēram, zaļie lapu augi (salāti, spināti, pētersīļi, u.c.), alveja, neapstrādātas kakao pupiņas (šokolāde tiek taisīta termiski apstrādājot kakao un tas nogalina tajā esošos vitamīnus).

Autori piedāvā pilnīgi veģetāru, uz neapstrādātiem organiskiem produktiem balstītu diētu un apgalvo, ka pareizi ēdot cilvēks jūtas labāk, tam ir vairāk enerģijas un nevar “piemesties” tādas kaites kā depresija, sirds slimības vai pat vēzis.

Mājās jau kādu laiku “dodamies” šajā virzienā (vismaz samazinot gaļas patēriņu un to aizvietojot ar citiem produktiem). Grūti teikt par veselības stāvokli (nesūdzējos ne agrāk, ne tagad), bet kopš pusdienās nepielieku kuņģi ar kartupeļiem un gaļu, pašsajūta ir labāka. Galvenais, ka nav tās smaguma sajūtas, kas ir neatņemama latviešu pusdienu sastāvdaļa, vai ne? Protams, vairāk lietot augļus, dārzeņus un citus augu valsts pārstāvjus ir sarežģītāk, nekā uzmest gaļas gabalu uz pannas, kārtīgi apsvilināt un apēst. Bet to visu var kaut nedaudz sabalansēt un paskatīties kā ir. Turklāt, šādā veidā visu laiku nākas iepazīt arvien jaunus augus un to pagatavošanas receptes – tas ir interesanti!

Iesaku noskatīties filmu Food Matters. Piedāvāju aplūkot filmas treileri. Pilnā versija, diemžēl, ir par “maksu”:

Papildu lasāmviela:

• Filmas autora Deivida Volfa (David Wolfe) grāmata Superfoods: The Food and Medicine of the Future
• Kas notiek ar ēdienu, kad tas tiek termiski apstrādāts jeb karsēts – What Your Dietician Probably Doesn’t Know about Cooked Food
• Starp citu, ar šo tēmu ļoti labi saskan Marka Bittmana TED prezentācija par to, kāpēc mūsu ēšanas paradumi ir nepareizi

Pat tik ierastu lietu kā ķirbis var pagatavot tā, ka tas tiks izēsts ātrāk nekā pagatavots, lai arī cepšanas laiks nemaz nav tik ilgs.

Virtuvē uz palodzes jau kopš pagājušā rudens stāvēja pāris kilogramus smags ķirbis, kuram ilgu laiku nevarējām atrast praktiskāku pielietojumu kā interjera elements. Ik pa laikam bija doma, ka kaut ko interesantu ar to varētu iesākt, tomēr līdz šim tas nematerializējās.

Talkā nāca draugu dāvinātā Klasiskā mājas virtuve pavārgrāmata, kurā tika meklētas visas receptes, kas jelkādā veidā paredz izmantot ķirbi. Kā jau ierasts, viena konkrēta recepte netika izmantota, bet gan sakombinēta no vairākām, ņemot vērā virtuvē atrodamo ingridientu sarakstu. Rezultātā recepte aptuveni šāda:

• ķirbis
• olīveļļa
• balzamiko
• saulē kaltēti tomāti
• ķiploks
• timiāns
• sāls
• pipari

Ķirbi sagriež gabaliņos. Sasmalcina 1-2 daiviņas ķiploka, sagriež kaltētos tomātus. Atsevišķā traukā sajauc olīveļļu, balzamiko, ķiploku, tomātus, timiānu, sāli, piparus. Ķirbi liek uz cepešpannas (lai mazāka ķēpa, pannā parasti ieklāju folliju). Kirbim pārlej sajaukto mērci. Liek cepeškrāsnī, kas pirms tam uzsildīta līdz 180-200C. Cep ~15-20min līdz ķirbis kļūst zeltaini brūns. Ar dakšiņu var pārbaudīt vai vidū nav ciets.

Ķirbji šobrīd sezonā. Iesaku pamēģināt!

Vērtīga TED prezentācija par mūsdienu sabiedrību un tās uzskatiem. Piemēram, atšķirībā no senākiem laikiem, tiek uzskatīts, ka tu “pats esi savas laimes kalējs”, nevis kāda pārdabiska būtne.  No tā izriet, ka sabiedrībā populāri un pārtikuši cilvēki savu statusu ir nopelnījuši paši ar savu rīcību. Tas pats attiecas arī uz tiem, kas ir trūcīgi. Ja agrāk tādi tika uzskatīti par neveiksminiekiem, tad mūsdienās viņi ir zaudētāji jeb “lūzeri”. Mēs pat nepieļaujam domu, ka viņiem vienkārši neveicas…

Pēc prezentācijas noskatīšanās, staigājot pa Rīgas ielām, pieķēru sevi pie domas, ka es arī tā skatos uz centrāltirgus rajonā sastaptajiem indivīdiem – kā uz zaudētājiem nevis neveiksminiekiem.

Tā nav vienīgā vērtīgā autora atziņa šajā prezentācijā (TED mājaslapā var lejupielādēt augstākas kvalitātes versiju – Alain de Botton: A kinder, gentler philosophy of success):

Vai zināt, kurš ir garšīgākais saldējums? Plombīrs, šokolādes, karameļu? Nē. Gardākais ir saldētu augļu “saldējums” (no vārda saldēts nevis salds). Taisīt tādu ļoti elementāri, pietiek pat ar vienu komponenti, bet limita nav. Ņem savu iemīļoto augli, notīri un pēc tam sablenderē (blendera neesamības gadījumā var mēģināt rīvēt). Iegūto masu ielej trauciņā un saldētavā iekšā. Nekādus cukurus vai citas piedevas nevajag. Nākamajā rītā varēsi mieloties ar garšīgu saldējumu. Variācijas iespējas ir neierobežotas.

Viss ir tieši tik vienkārši. Nesaprotu, kādēļ jāņemas ar masas maisīšanu ik pa brītiņam vai kādēļ Jungle Pop ir tik ļoti piegāzts ar cukuru, ka šķebina.