par to rituālo kaušanu

Daudz par šo tēmu jau runāts, tomēr arī man ir kas piebilstams šajā sakarā. Pagājušonedēļ, kad medijos skaļi klaigāja gan atbalstītāji, gan pretinieki, es nodomāju, kā mainītos cilvēku domas, ja viņiem tiktu dota iespēja aizbraukt uz kautuvi un paskatīties, kā lopiņu nokauj “pa vecam” un kā drīkstēs kaut tagad. Ne viens vien gan jau gaļu nēestu vismaz kādu laiku, ja ne atteiktos pavisam. Kā jau zināms: neredzu – nedomāju, labāk nezināt kā Tava Ziemassvētku vakara karbonāde līdz galdam ir nonākusi.

Šorīt, pa ceļam uz darbu skatoties konferenci “Food, Ethics and the Environment”, sastapos ar ļoti līdzīgu viedokli. Šoreiz runa ir par rūpnieciski audzētām vistām, kas savas dzīves laikā pat nedabū lāgā ap savu asi apgriezties, tik ēst ģenētiski modificētu soju un uzbaroties nedabiski ātri:

“If most urban meat-eaters were to visit an industrial broiler house, to see how the birds are raised, and could see the birds being ‘harvested’ and then being ‘processed’ in a poultry processing plant, some, perhaps, many of them, would swear off eating chicken and perhaps all meat.”

Peter R. Cheeke, Professor of Animal Science, Oregon State University

Es jau nesaku, ka tagad nu visiem jākļūst par veģetāriešiem, es tāds neesmu, un tuvākajā laikā neplānoju atteikties no gaļas. Tomēr es samazinu gaļas patēriņu ikdienā un cenšos izvēlēties pēc iespējas kvalitatīvāku pārtiku. Runa jau ir ne tikai par ētisku izturēšanos pret dzīvniekiem, bet arī par to, ka tie tiek piebaroti ar nezināmas izcelsmes pārtiku, tai skaitā ģenētiski modificētu soju (mūsu ražotāji to pat nenoliedz, piemērs, Ķekavas putnu fabrika) un mēs pēc tam to visu apēdam, ne velti mūsdienu dzīvnieku “fabrikās” iekļūt nemaz nav tik vienkārši – nekā skaista tur nav. Šodien lielveikalā nopērkamā vistiņa vai karbonāde sen vairs nav tādā kvalitātē kā bērnībā pie vecmāmiņas lauku mājās ēstā.