zemē metēji

Vai kāds man, lūdzu, var pastāstīt par “zemē metējiem”? Viņi, šķiet, ir visur. Nav nozīmes ne vecumam, ne dzimumam, ne tautībai vai kam citam, viņi vienkārši no kaut kurienes uzrodas un met zemē visu, kas pa rokai – cigarešu galus, konfekšu papīrīšus, saulespuķu sēklu mizas, utt. Tipiskākā vieta, kur viņus satikt ir sabiedriskā transporta pieturvietās. Pat neskatoties uz to, ka viņi paši tur regulāri uzturas, tiem nav ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu visu piemētāt, piespļaudīt un visādi citādi piegānīt. Atnāk nākamajā dienā un sajūtas kā mājās? Varbūt tāpēc visu piemēslo? Lai “iezīmētu” teritoriju? Dzīvnieki tā dara, varbūt arī zemē metējus vada senču balss? Riebīgākie eksemplāri ir tie, kas ieraugot tālumā autobusu sāk smēķēt. Velk dūmu neganti, liekas, ka tūlīt paģībs. Pus cigarete ir viena vienīga ogle. Pienāk autobuss, negausīgi tiek ievilkti pēdējie trīs (vismaz) dūmi, cigarete nomesta uz ielas zem autobusa, bet pats iekāpj autobusā, sagaida, kad aizveras durvis un tad gandarīti izpūš dūmus – SUPER! Ir vēl arī tie, kas no braucošas mašīnas met laukā visu, kā no lidmašīnas, kas strauji zaudē augstumu. Tātad, pastāstiet man – ko viņi domā? Kāpēc zemē mešana tiek uzskatīta par ikdienas normu, kādēļ piemēslotas grāvjmalas skaitās normāli? Kur šāda domāšana rodas? Kas to veicina? Trakākais ir tas, ka viņi, šķiet, nemaz nesaprot, ko dara (vai izliekas?). Paskaties uz viņiem ar kritisku aci, bet viņi neizpratnē blenž – ko ta es, es jau neko!