skarbā patiesība par paradīzi

Skatījos BBC veidoto dokumentālo filmu Hawaii – Message in the Waves, kas vēsta par vides pārmaiņām, kas skārušas Havaju salas pateicoties pasaules straujajai industrializācijai. Lielākās problēmas sagādā krastā izskalotie mēsli, galvenokārt plastmasa, ko dzīvnieki neatšķir no barības un norij. Nereti gadās, ka apēstā plastmasa aizsprosto barības vadu vai elpceļus un nosmacē dzīvnieku, mazāk fatāli, bet ne mazāk briesmīgi ir šo vielu nonākšana kuņģī, kur tās aizņem vietu, samazinot barības apjomu, ko dzīvnieciņš spēj uzņemt. Filma arī vēsta par to, kā senie Havaju salu iemītnieki esot regulējuši sev apkārt esošo ekosistēmu un nepieciešamības gadījumos ieviesuši aizliegumus noteiktām darbībām, piemēram, aizsargājot kādu zivju sugu. Turklāt viņi esot cītīgi sekojuši šo ierobežojumu ievērošanai un likuma pārkāpšana dažkārt pat maksājusi dzīvību.

Visvairāk sirdī iegrieza skarbā patiesība, ko izteica salu pastāvīgais iedzīvotājs par to, ja zemes virsū ir kāda vieta, ko var dēvēt par paradīzi un kāds to ir atradis, tad ar to pašu brīdi tā vairs nav paradīze… Agrāk vai vēlāk uz turieni atbrauks arī citi un sāks to apdzīvot, civilizēt, piesārņot un galu galā izpostītu pamest. Šī doma jau radās šoruden, kad staigājām pa Karību jūras piekrasti Jukatānas pussalā, kur no zvejnieka ciema ar pārsimts iedzīvotājiem pirms 30 gadiem, vieta ir pārtapusi par kūrortu ar vairāk kā desmit kilometru garu viesnīcu zonu un teju vai miljons iedzīvotājiem. Tā vieta ir Kankūna, pilsēta, ko apskatījām un uzreiz devāmies prom uz vietām, kur civilizācija vēl nav tik stipri iesakņojusies un atstājusi savas pēdas.