filmu vakari

Pēdējie četri (vismaz) vakari tika veltīti filmu aplūkošanai. Kaut kā ar sesijas klāt esamību un visādām citādām izdarībām, filmu blenšana un cietā diska attīrīšana no tām bija iesprūdūsi, tad nu šī nolaidība tika novērsta ar uzviju.

Pirmais upuris bija Goal! – filma par to kā meksikāņu nelegālais imigrants ASV pēcpusdienās spēlē pilsētas nomales komandā un vienu dienu viņam tiek piedāvāta iespēja braukt uz Angliju un iemēģināt roku (precīzāk sakot kāju) un censties pārliecināt Newcastle kluba treneri, lai viņu nem komandā. Tālāk gan seko +/- ierasts scenārijs – sākumā iet smagi, izmet no kluba, pēc tam apžēlojas un galu galā izlaiž laukumā izšķirošajā spēlē, kura pateicoties viņam tiek uzvarēta. Bet tā visā visumā laba filma, kaut vai tāpēc, ka tur skan Oasis mūzika.

Tālāk sekoja divi spāņu filmu vakari ar savdabīgām filmām. Pirmā bija Sin noticias de Dios ar Penélope Cruz galvenajā lomā. Filmas būtība bija tajā, ka uz zemi tiek sūtīti divi eņģeļi (viens no zemes, otrs no elles), kuru uzdevums ir glābt boksera dvēseli. Sākumā debesu eņģelis par katru cenu cenšas bokseri noturēt pie dzīvības, bet otrs dara visu, lai šis dotos ringā, jo pastāv ļoti liela iespēja, ka viņš neizturēs cīņu, bet pēc tam tiek slēgts darījums starp velnu un debesu valdnieci, lai bokseri atstātu dzīvu un viņš mirtu dabīgā nāvē, lai dvēsele nonāktu debesīs un atjaunotos līdzsvars starp elles un debesu iemītniekiem. Interesanti bija tas, ka, nonākot ellē, tava dvēsele var tikt iemiesota gan sievietes ķermenī, gan vīrieša, atkarībā no tā, kas tu biji uz zemes un ko tu darīji. Lielākais sods bija kļūt par sievieti, pie tam par sievieti, kura strādā apkalpojošā sfērā, piemēram, par oficianti, jo tad viņām nācās smagi strādāt un vīrieši varēja viņas abižot.

Otrais spāņu vakars tika aizpildīts ar Lucía y el sexo – savdabīga filma, kuras centrālais tēls ir rakstnieks un visi pārējie ir kaut kādā veidā ar viņu saistīti. Filmas laikā īsti nevar saprast, kuri notikumi “patiesībā” šobrīd risinās, bet kuri ir rakstnieka šābrīža veidotā darba varoņu ekranizējums, bet tam nav tik liela nozīme. Stāsts ir samudžināts ar vairākām kulminācijām, dažām visai atklātām (explicit) ainām, bet visā visumā filmai piemīt jau iepriekš ievērotais spāņu filmu šarms. To pat ir grūti izskaidrot, bet tām piemīt tāda interesanta aura, ja to tā var teikt. Vienmēr tajās ir kaisle, mīlas trijstūri (dažreiz pat vairāk kā 3 stūri), traģēdijas, utt. Filmas ar feelingu.

Tad nu turpinot ārzemju kino nedēļu tika noskatīta kārtējā Korejiešu režisora Kim Ki-Duk filma Hwal. Darbība norisinās uz laivas, kuras atrodas jūrā. Uz tās dzīvo vecs vīrs un jauna meitene, kuru viņš vēl gluži mazu ir atradis un paņēmis pie sevis un uzaudzinājis. Vecais vīrs jau sen ir izdomājis, ka meitenes 17 gadu dzimšanas dienā viņi precēsies. Katru vakaru kalendārā tiek ievilkts kārtējais X un nu jau atlikuši vairs pāris mēneši līdz dienai, kura atzīmēta kā “Kāzu diena”. Katru rītu vecais vīrs iekāpj mazākā laivā un dodas uz sauszemi, kuru no laivas redzēt nevar, pie tiek likts noprast, ka tā nav pārāk tālu. Vecais vīrs pelna naudu ar to, ka ļauj pilsētniekiem braukt uz viņa laivu un no tās makšķerēt zivis. Dzīve uz laivas “sašķobās” tajā brīdī, kad uz copi ierodas jaunietis, kuram iepatīkas meitene un viņš ir sašutis par vecā vīra savtīgumu un privātīpašnieciskumu. Tad nu sākas fiziska un morāla cīņa starp visiem trijiem… Kim Ki-Duk filmām piemīt tāda savāda lieta, ka viņš māk pateikt neizmantojot vārdus. Šī filma nav spilgtākais piemērs, bet Bom yeoreum gaeul gyeoul geurigo bom ir gan. Pa visu 100min filmu tiek izrunāti tikai daži vārdi, bet ar to pietiek. Viss tiek izteikts sajūtu, noskaņas līmenī. Vārdi ir lieki. Papildus filmai caurvijas patīkama mūzija, kura rada katrai situācijai noteiktu noskaņu. Vienvārdsakot ir vērts dažkārt paskatīties, kā austrumnieki veido filmas. Krāšņi!